Jēkabpils raibā kronika (1933.g).

Skolotajam Rezevskim sastādīts protokols par trakuma sērgas apkarošanas noteikumu neievērošanu un sava skaista sunīša laišanu uz ielas bez uzpurņa.
Rūpniekam O. Vildem no veļas mazgātuves Smilšu ielā 21 pazudis lielāks daudzums dažādas veļas. Vainīgos meklē policija.

Jēkabpils Vēstnesis Nr.40
Ceturtdien, 5. oktobrī, 1933.g

Kailuma kults Krustpilī (1924.g)

 Kādā pagājušās nedēļas pēcpusdienā pa Daugavu gar Krustpils krastu vizinājies laivā ž.ī.d.u jauneklis ar latviešu jaunavu. Abi bijuši gluži kaili un griezuši uz sevi publikas uzmanību ar skaļu klaigāšanu. Vai tiešām kautrības jūtu vairs pavisam mūsos nav ? E. R.
Jēkabpils Vēstnesis
Piektdien, 8. augustā, 1924. g.

Meži — mūsu košums un bagātība (1935. gads, Mežu dienas) K. Birnbaums

Pavasarim aktuāla tēma  ir  Meža dienas, tādēļ jūsu uzmanībai 1935. gada Mežu dienu centrālas komitejas priekšsēdētāja raksts par Meža dienu jēgu un meža nozīmi Latvijā (materiāli un malka, kuru, izrādās, jau trūkst un tiek plānots aizvietot ar ugunsdrošiem būvmateriāliem un kūdru, darbavietas, ārzemju valūta no eksporta). Atspoguļota aktuālā situācija, kas diezgan līdzīga mūsdienu Latvijas situācijai - izcirsti privātie meži, kuros aicina apmežot izcirtumus. Un diemžēl arī aicinājums apmežot vērtīgus zālāju biotopus - upju krastus, kadiķu pļavas un sausās, smilšainās pļavas un ganības  - "zemes platības, kas tagad nekā neražo, vai ražo ļoti maz, kā sevišķi vieglas, smilts augsnes, stāvi upju krasti, gravas, kalni, vājas ganības un pļavas, kas apaugušas paegļiem un kārklu krūmiem — jāapmežo, lai ražotu koksni".  

Interesanti, ka 1935. gadā meža dienas bijušas zem lozunga "Stādīsim bērzus!" Tam sekojusi arī Daudzeses sabiedrība skolas pārziņa A.Ziņģa vadībā - "Vietējā pamatskola, aizsargi, pagasta pašvaldība un citi vietējie pilsoņi 5. maijā iestādīja tautas nama tuvumā, kalna piegāzē, „15. maija bērzu birzi" (mazpulka biedra A. Ozoliņa vecāku Labrenču māju gruntē)".

Meža dienām ir bijusi arī plašāka nozīme - otrs mērķis pēc saimniecisko vajadzību īstenošanas ir "dzimtenes izdaiļošanas darbi". Iedzīvotāji tiek aizcināti veidot apstādījumus ap sabiedriskām ēkām, ceļiem un lauku sētām. "Apskatot mūsu baznīcas, skolas, pagastu namus, biedrību namus un citas sabiedriskas ēkas, nākam pie vienprātīgā atzinuma, ka daudzām no tām trūkst apstādījumu. Mūsu lauku sētas, it sevišķi jaunās saimniecībās ar maziem izņēmumiem ir bez kāda zaļuma. Mūsu skatam pretī rēgojas pelēkas ēku sienas un nobālējušie skaidu jumti."

Un protams - jāatceras to gadu politiskā situācija: sava artava tiek arī Vadonim, kurš ir "uzņēmies meža dienu augstākā protektora pienākumus", un neizbēgami atzīmēts, ka "tagad mums ir jauni laiki un jauna kārtība".

.

Kas kaitēja man dzīvot

Liela meža maliņā...

L. daiņas (30671)

Mūsu meži, zilie sili, tumšās gāršas un baltās birzes ir mūsu dzimtenes krāšņums. Meži — arī mūsu valsts lielākā un gandrīz vienīgā. dabas bagātība. Mežs dod mums būvmateriālus un malku, it sevišķi lauku saimniecībām. (Meža saudzēšanas nolūkos gan turpmāk būs vairāk jālieto ugunsdrošie būvmateriāli un kurināšanai — kūdra). Ziemā, kad citu darbu nava, koku ciršanā, apstrādāšanā un izvešanā atrod darbu kā lauku, tā mazpilsētu iedzīvotāji. Liela daļa ostas pilsētas strādnieku cauru gadu nodarbināti kokmateriālu pārstrādāšanā zāģētavās, finieru, sērkociņu un papīra fabrikās. Kokmateriālu un koksnes ražojumu eksports dod mums ārzemju valūtu, ar ko varam iegūt mums tik nepieciešamās preces, kā dzelzi, sāļus, mašinas un citus ārzemju ražojumus.

Tāpēc jāgādā, lai mūsu zaļās bankas zelta rezerves nesamazinātos, ko varam panākt ar pastiprinātu mežu atjaunošanu. Valsts mežu saimniecībā to jau ar sekmēm veic, tur neapmežotu platību tikpat kā vairs nav. Visi tekošo gadu izcirtumi apsēti vai apstādīti, vai arī radīti tādi apstākļi, lai mežs dabiski atjaunotos. Arī kara laika cirtumi apmežoti, vai paši apmežojušies.

Lai gūtu līdzekļus izpostītas dzīves atjaunošanai un jaunradīšanai, arī lauku māju — zemnieku meži vietām stipri izcirsti. Arī šeit steidzami jāķeras pie izcirtumu apmežošanas. Tāpat jāapmežo visas tās zemes, kas lauksaimniecības kultūrām nav piemērotas, jo koki ir ļoti pieticīgi un mežs aug bez sevišķām pūlēm ari tur, kur lauksaimniecības augi nevar attīstīties. Visas tās zemes platības, kas tagad nekā neražo, vai ražo ļoti maz, kā sevišķi vieglas, smilts augsnes, stāvi upju krasti, gravas, kalni, vājas ganības un pļavas, kas apaugušas paegļiem un kārklu krūmiem — jāapmežo, lai ražotu koksni.

Šis ir meža dienu pirmais uzdevums.

Otrs meža dienu uzdevums un mērķis ir mūsu dzimtenes izdaiļošanā. Apskatot mūsu baznīcas, skolas, pagastu namus, biedrību namus un citas sabiedriskas ēkas, nākam pie vienprātīgā atzinuma, ka daudzām no tām trūkst apstādījumu. Un ja apstādījumi ir, tad tie parasti nekopti, panīkuši.

Mūsu lauku sētas, it sevišķi jaunās saimniecībās ar maziem izņēmumiem ir bez kāda zaļuma. Mūsu skatam pretī rēgojas pelēkas ēku sienas un nobālējušie skaidu jumti. Lai gan daudzas no tām ir staltas un lepni celtas, tās tomēr izskatās nabadzīgas un it kā vientuļas, atstātas, jo tām trūkst košuma, — nav apstādijumu. Dzīve šādā sētā nav pievilcīga un nevar saistīt pie sevis šis mājas iemītniekus.

Mūsu šosejas un putekļainie lielceļi arī prasīt prasās, lai tos apstādītu. Ārzemēs daudz vietās ceļi apstādīti augļu kokiem. Arī mūsu dzimtenes dažos novados, kā piemēram Kazdangā, Pūrē un Burtniekos, ceļi apstādīti ķiršiem un ābelēm. Tomēr bieži šos kociņus aplauž. Tāpēc augļu kociņus pagaidām varētu ieteikt stādīt piemērotās augsnēs gar mājas ceļiem, kur tos var apsargāt, bet šosejas apstādīt parastiem mūsu zemes krāšņuma kokiem.

Mums jāizdaiļo mūsu dzimtenes āres, jāpadara skaistāka mūsu lauku sēta, mums jāizdaiļo tie nami un tās vietas, kas mums mīļas un dārgas. Šo mērķu sasniegšanai jau 5 gadus rīkotas meža dienas.

1930. gadā meža dienas sarīkotas 200 vietās, piedaloties 20.000 dalībnieku; 1934.gadā — 920 vietās, piedaloties 67.000 dalībnieku, kas iestādījuši 195 000 koku un krūmu un kultivējuši ap 100 ha meža. Tas viss tomēr vēl par maz. Tagad mums ir jauni laiki un jauna kārtība. Ja kādu darbu uzsākam, tad tas visiem jāpilda ar labāko pienākuma apziņu un jāpieliek visi spēki, lai to godam veiktu, neatkarīgi no tā, vai šis darbs ir mūsu atsevišķs darbs, vai kopējais — valsts darbs.

Ievērojot apmežojumu un apstādījumu svarīgo nozīmi, šogad meža dienu sarīkošanu ieteic un atbalsta mūsu tautas vadonis — ministru prezidents Dr. K. Ulmanis. Viņš ir uzņēmies meža dienu augstākā protektora pienākumus. Zemkopības ministrs J.Kauliņš, kara ministrs ģen. J. Balodis, iekšlietu ministrs V. Gulbis un izglītības ministrs L. -Adamovičs ir meža dienu goda prezidija locekļi.

Ievērojot mūsu baltā bērza košumu un tā lielo saimniecisko nozīmi, meža dienas šogad notiek zem lozunga „stādīsim bērzus". Lauku mājās ieteicams ierīkot saimnieciska rakstura bērzu birzes, bet pie sabiedriskām un pašvaldības ēkām piemiņas birzes 15. maija vai cita vēsturiska notikuma atcerei.

Ja līdzšinējās meža dienās veikti lieli uzdevumi un izdarīti plaši apmežošanas un dzimtenes izdaiļošanas darbi, tad šogad, tautas vienības gara apdvestiem, šiem darbiem jābūt vairākkārt lielākiem, tomēr labi pārdomātiem un rūpīgi izpildītiem.

Jēkabpils Vēstnesis Nr. 19

Ceturtdien, 9.maijā, 1935.g

no www. periodika. lv

Otčaļivai, pričaļivai! Nebūšanas ar kuģīti - 1924. gads, Jēkabpils-Krustpils

Ievads. Katrā laikmetā ir bijis savs laika garam piemērots izteiciens jeb paruna, jeb tā anštendīgāki izsakoties — moderns lozungs. Kara sākumā tāds moderns lozungs bija „Visu par tēviju!", vēlākos juku laikos: „Smērē beigts!", bet tagad ar navigācijas atklāšanu Daugavā: „otčaļivai, pričaļivai!"

Piemērs-fakts. Pārplūdušās Daugavas malā pie telefona staba pieķēries stāv mūsu visu lepnums un prieks — kuģis „Uzvara". Iekšā sēdošie pasažieri ar nepacietību gaida kad sāks braukt. Lūdzas, draud, metas ceļos barga kapteiņa priekšā — nekā! Kuģis stāv. Stāv 1 stundu, 2 stundas ... jau otrā pusē pāri žīdu kapsētai parādās balts dūmu mākulīts — pienākošais vilciens. Visi augstākā mērā uzbudināti.

Nu arī kapteins paskatās baltām acīm uz to pusi, slaiki nospļaujas un izkliedz: „Otčaļivai!" Kuģis sāk kustēties. Piepeši pasažieru priekšā kā no zemes izaug barga izskata vīrs un balss, kura nepielaiž ierunas, izsauc: „Naudu, pa ozolam no galvas!" Pasažieri atplēš mutes un nesaprasšanā skatās uz runātāju.

— „Nu žiglāk naudu, ja nē, pāri nebrauks!"

Pasažieri ozolus nedod. Te atskan kapteiņa komanda: „Pričaļivai!" un kuģis tiešām atgriežas atpakaļ pie krasta.

Starp pasažieriem panika, visi redz, ka nu nav vairs pa jokam, ja nedosi ozola, —nokavēsi vilcienu un paspēle būs vēl daudz lielāka.

 Daži jau velk makus un atskaita ozolus, bet citi kuri pārgalvīgāki sāk draudēt ar policiju un citām stiprām lietām, kuras pieminot kapteins kaut ko nesaprotamu un ne visai glaimojošu norūc bārzdā un uzkliedz: „Otčaļivai!" Kuģis sāk irties pāri Daugavai.

Otrā krastā pasažierus sagaida nolekšķējis žīdels-fūrmans un nožēlodams pastāsta: „Ja jois kunges uz pojezdem — tad jau par vēle, pojezdes jau aizgoje!"

Atkal panika. Nervozākie pasažieri plēš matus, ka spalvas vien pa gaisu jūk, dāmas ģībst bet rūdītākie apātiski čāpo atpakaļ kuģī un sākas atkal gaidīšana, un „otčaļivai — pričaļivai" komēdija, tikai no otra krasta.

Slēdziens. Nu kāds te var būt slēdziens! Jūs izsauksaties. Tā jau ir vienkārši naudas izspiesšana, cilvēku spīdzināšana ar vārdu sakot —inkvizīcija!

Bet patiesībā nebūt nav tik ļauni!

Praktiskis cilvēks prot izsist sev labumu no katra nieka, ne jau nu vēl no tādas „ģenialas" ierīkošanās un apstākļu sagadīšanās. Ja te velk noteiktas konzekvences, tad atveras ārkārtīgi plašas izredzes — var teikt pat jauna filozofiska zistema.Visiem tak zināms cik grūti policijai nākas piedzīt tos pašus nodoklīšus — tad nav maksātaja mājās, tad viņš slims, tad nav naudas u. t. t., bet piedzenamo papīrīšu čupa krājas . . .Bet ja nu viņus, šos papīrīšus nodotu tāda viena riktīga kapteiņa rokās un ja nodokļu maksātāji gadās turpat uz kuģa kā pasažieri — nu? vai nu jūs nojaušat? kur viņi paliks, samaksās kā nieku.

Tādā pašā kārtā var rīkoties ar izpildu rakstiem, iekasējamiem vekseļiem un t. t.

Arī ģimenes dzīvē no šā apstākļa var atlēkties savi labumi. Gadās, piemēram, kuģītī braukt kopā vīram un sievai pa steidzamām darīšanām. Kad tā rotaļa ar to „otčaļivai — pričaļivai" jau sasniegusi savu kulminācijas punktu, sieva var vīru uzrunāt apmēram tā : „Ja nopirksi man jaunu cepuri es palūgšu kapteini lai brauc!" un es galvoju ka cepure tiks apsolīta un ari to, kā ja vien kapteins nebūs pavisam muļķis viņš tādā reizē tūdaļ brauks jo . . . bet es labāk nesaku nekā !

Nu kā redzat iespējamības ir visādas, vajag prast tikai piemēroties apstākļiem.

Morāle. Katram ļaunumam ir savi labumi.

Koraks.

Jēkabpils Vēstnesis Nr.17

Piektdien, 2.maijā, 1924.g

Pļaviņas raujas ar skaistuma karalienēm (1932. g).

Pagājušā gadā ievēlētā skaistuma karaliene Pļaviņu pilsētas vecmāte Zvirbule (veca apm. pus gadu simteni), iesūdzējusi kādu vietējo lapeli „par neslavas celšanu", jo šī esot patiesi skaista ,un lapelē izpaustās ziņas, ka šī būtu itkā ar kortelīšu un aģitācijas palīdzību, esot meli.

Sagaidāma interesanta pilsoniska prāva.

V.

Mūsu dzīve Nr 1 

Trešdien, 27. janvārī 1932.g 

"Nepabeigta polemika", Ačuks, 1935. gads

"Jēkabpils Vēstnesī", kas iznāca laika periodā no 1923. līdz 1944. gadam, lasāmas daudzas interesantas ziņas par tālaika dzīvi Jēkabpils pilsētā un apriņķī. Ar īpašu interesi izlasu slejas "Apkārtne" un "Šis un tas", kur parādās dažādi amizanti notikumi - sīkas zādzības, strīdi, kašķi un nesaskaņas, kā arī jautri apraksti un feļetoni par aktualitātēm. Tā, piemēram, tolaik labi pazīstamā publicista un satīriķa Ačuka (Arnolds Ruberts) pasmiešanās par latviešu kāri izdot neskaitāmas avīzes un laikrakstus pat mazākajās pilsētiņās. Arī Jēkabpilī ir tikušas izdotas vairākas avīzes, un reizēm rakstos tika nikni kritizēta konkurenta darbība. Tad nu par šo lietu raksta sleja "Šis un tas" 1935. gadā.

Nepabeigta polemika

Jā, un tā neiznāca gan nekas! Nepaspējam nobeigt savu stipri zinātnisko polemiku — maija notikumi to pārtrauca pašā dzīvākā vietā, un tā netapa izšķirts jautājums: kurš no visiem piecpadsmit laikrakstiem mūsu N. pilsētiņas lasītājiem vismazāk nepieciešams?

Ko — piecpadsmit laikraksti? —Jūs, varbūt, iebrēksities.

Bet, mīļie, vai tas bija daudz ? Vai tas bija daudz pilsētiņai, kam pašai sava pirts, divi beķeri, četras tējnīcas un diplomēta vecmāte?

Bez tam — no sākuma bija tikai četrpadsmit laikraksti: „Jerikas Bazūne", „Mūsu brēciens", . Nimfa", „Cīņa pagultē", „Dūšīgais gailis" un deviņas citas „Vēstis" un „Ziņas".

Piecpadsmito, vārdā „Ar Pirkstu Debesīs", izlaidām tikai pēc tam.

Lieta tā, ka mēs, pulciņš uzņēmīgu cilvēku, sākām vispusīgi apskatīt to svarīgo jautājumu: vai tik katram pilsētiņas iedzīvotājam ir vien savs laikraksts?

Izrādījās — nav vis. Taisni pilsētas centrā, pie pilsētas valdes nama stūra atspiedies stāvēja cilvēks, kam nebija laikraksts rokā. Večuks pašreiz štapēja tabaku pīpē, kad piegājām tam klāt.

„Ei, onkul, vai jums ir pašam savs pasaules uzskats?" noprasījām skaidri un gaiši.

„Nē", onkulis izņēma kaļķīti no mutes. „Man ir kaza, gabaliņš dārza, jauni ūdens zābaki man ir, bet tāda pasaules uzskata man nav".

„ Jā, bet kā tad jūs tā ?"

„Tā... iztieku kā nebūt. Ja nevaru citādi — paņemu no nāburgiem".

Dzirdējāt?! Viņš pat nesaprot, kas ir pasaules uzskats! Tāds taču uz ātrāko jāapgaismo.

„Klausāties, mēs jums dosim pašam savu pasaules uzskatu!"

. Paldies, dēliņi! " onkulis atteica. „Ja nu jums pašiem nevajaga, tad dodat ar".

Tas apstāklis, lūk, bija par iemeslu tam, ka mēs jau trešā dienā izlaidām laikrakstu „Ar Pirkstu Debesis". Pirmā numurā ievads bija, kā jau parasts, garāks raksts ar nosaukumu „Gaitu sākot". Tai mēs uzskaitījām visus tos deviņdesmit deviņus robus, ko mūsu laikraksts centīsies aizpildīt. Solījāmies god. lasītājiem sniegt visplašākās ziņas par visām apriņķa vistām, kas iekritušas akā; par puišiem, kas meitās iedami sasituši degunus pret klētsdurvim; par labprātīgi nodegušam pirtiņām u. t. t.

Ar to pašu tā zinātniskā polemika sākās.

Nākošā numurā .”Jerikas Bazūne" tūliņ atzīmēja, ka sen jau bijis vajadzīgs papīrs, ar ko robus aizpildīt, šie esot ļoti priecīgi, ka nu būšot materiāls, ar ko žurku alas aizbakstīt pagrabā, un tāpat arī iedzīvotāji varēšot pieliekamo kambaru logu plaisas aizbakstīt, lai mušas netiek iekšā.

Uz to mēs atbildējam, ka tāda ”Jerikas Bazūne" citur nekur neder, kā vienīgi vecam zirgam ko papūst pie astes kad šis nokritis un neceļas augšā. Tādā mušpapīrī — mēs teicām — siļķes arī nedrīkst tīt iekšā: tad siļķes pēc pusstundas paliek vecas no .„Bazūnes" vecajām ziņām. Un vēl dažam labam mūsu pilsētiņas laikrakstam — tālāk piebildām, vajadzēja piesiet vecus ķieģeļus maisā pie kakla un ielaist pilsētas parka dīķi.

Uz to atsaucās  „Dūšīgais Gailis". Viņš teica: ko tāds bālasinīgs jāņtārpiņš runājot, tas esot tikai priekš kaķiem! Tādās lapās, kā mums, veterinārārsti parasti tinot iekšā foksterjeriem nocirstās astes un dodot suņu īpašniekam uz māju līdz. Lasītāji tādām lapām spļaujot pa trīs kilometri virsū.

Mēs nepalikām parādā, teicām, ka tikai mēs minam patiesības tekas, bet visas citas lapeles savus lasītājus vada aiz deguna pa melu bēniņiem. Tādas lapeles — mēs teicām — parasti izkar vistu kūtis, lai seski nenāk pie vistām, jo tādas lapeles smird trakāk, nekā seski.

Nu tik gāja vaļā. „Mūsu Brēciens" arī ņēma vārdu. Viņš uzbruka mums un arī . „Nimfai". Tā savukārt mums un „Pagultes Cīņai". Tā viena pati visām. Pēcāk izplātījās ziņa, ka iznākšot vēl viens laikraksts, kas itkā spoguli visiem parādīšot kas īsti mēs par kundziņiem esot. Tad apvienojāmies visi pret to un jau pirms viņa dzimšanas atmaskojām to. Reizē neaizmirsām ari viens otru...

Un tad uzreiz — pļukt! Izjuka visas debates, visa polemika. Nav ko liegt: „Ar Pirkstu Debesis" nomira pats pirmais. Pat neiepīkstējās. Tad citi arī mudīgi vien atšāva astes. Pāris reizes padauzīja asti pret zemi un gatavi bija.

 Nu — domājām — publika taisīs traci. Teiks: kas? ko? kāpēc tik interesantu polemiku nenovada līdz galam? Kāpēc atstāj tautu neziņas tumsā.

Nē... tauta nesaka nekā, ausu ar  neceļ! Liekas: tādas polemikas viņai bijušas, nebijušas.

Bet ja tā, vai tad nav jābrēc: aber za što mi boroļis, za što stradaļi ?

 Ačuks

Jēkabpils Vēstnesis Nr.1

Ceturtdien, 3. janvārī, 1935.g

no www. periodika. lv