Vilis
Veldre
Ne visas vietas Dieva pasaulē var būt gluži tādas pat, kā
šī viena, kur Dievs jums lēmis dzīvot. Saprotams, arī citās vietās ir cilvēkiem
zeme zem kājām un debesis virs galvas. Taču katrā vietā ir citāds redzējums,
kad vērojam, ko cilvēki dara uz zemes un ko viņi domā darīt debesīs.
To zinādami, jūs ejat no Līksnas baznīcas pāris
kilometrus lejup uz Daugavu. Sākumā redzat vienu vienīgu Daugavas līci, un ja
jūs neietu pēc kartes, tad jūs varētu domāt, ka drīzi nonāksit pie kāda ezera.
Tad pēkšņi ceļš kā grava iziet cauri stāvam krastam un
jūs redzat, ka esat nonākuši lielas upes malā. Skataities nu labi vērīgi, jūs
taču stāvat pie Daugavas!
Pie
krasta ir
celtuve uz divi
laivām.
Arī tauva ir kārtībā, lai varētu celtuvi aizvilkt uz otru
krastu. Un otrā krastā jau piebraucis pajūgs ar divi braucējiem un sauc, ka
grib tikt pāri uz šo pusi. Tad no šīs puses pienāk vēl divi pārcelties
gribētāji: pajauns puisis platmalē un kāda jaunkundze, pēc izturēšanās spriežot
puiša māsa.
Redzēdams, ka nav pārcēlēja, puisis nospriež, cēlējs
būšot aizgājis brokastīs, un iet pa krastu augšā uz cēlēja māju. Drīzi viņš
atgriežas, un cēlējs viņam nāk blakus. Tūdaļ celtuve tiek atraisīta no pāļiem, cēlējs
ar puisi ķeras pie tērauda stiepļu tauvas, no krasta uz krasta pārstieptas, un
lēnām velk celtuvi Daugavai pāri. Kad celtuve jau atvilkta gabalu no krasta,
vilcēji mitējas vilkt, un paši Daugavas viļņi dzen celtuvi gar tauvu pretī
otram krastam.
Pa to laiku cēlējs ar puisi runājas par jauniem zābakiem:
kur tos Ilūkstē vislabāk un lētāk nopirkt. Un jūs ar puiša māsu jau
iepazinušies tiktāl, ka zināt viņu ejam uz kādiem tur svētkiem Ilūkstes
baznīcā, jo pašlaik ir saulains svētdienas rīts.
Un tad jūs, izkāpuši lēzenā smilšu krastā, ejat puisim un
viņa māsai līdzi uz Ilūksti, kas vēl esot kādi 4 kilometri.
No
sākuma ceļš iet pa Daugavmalas pļavām. Puisis zina, ka tās esot
Daugavpils cietuma
pļavas.
Siena laikā cietumnieki te raujoties kā pa talku.
Pavasarī pļavas bijušas visgarām pārplūdušas. Te gājis
pāri viss Krievijas ledus. Kārklu krūmi pļavmalās nobrāzti kā nomizoti, gandrīz
visi balti. 1931. gadā, kad tie pavisam lielie plūdi bijuši, tad Nizgalānu
ciemā tepat netālu pie Daugavas lopus no kūtīm tikai tā varējuši izglābt, ka
jaukuši nost kūtīm jumtus un lopus ar virvēm vilkuši laukā caur griestiem un
laiduši laivās.
Un apaļās bedres, kas pļavās šur un tur ieraugāmas, ir
granātu bedres. Ai, ai, kas te kara laikā bijusi par negantu šaušanu! Krieviem
bijuši ierakumi tepat priedēs, kur aiz pļavām redzami tādi kā kalni. Vācieši
stāvējuši tālāk.
Pa nokalni uz augšu iedami, jūs tiešām redzat, ka viss
priedulājs izrakāts robainiem tranšeju grāvjiem un izvandīts granātu dobēm.
Ja, tas bijis 20 gadus atpakaļ, tas karš. Un 20 gadi
cilvēka mūžā ir pietiekoši liels laika sprīdis, lai daudz ko pārvarētu, arī
kara postījumus. Un jūs redzat, ka tie ir pārvarēti. Visur izaugusi jauna
dzīve, kaut arī uz drupām.
Un kad
ieraugāt Ilūksti,
nesabīstaties tad, redzēdami, ka vislielākā celtne tur ir
— karā sagrautas katoļu baznīcas drupas. Kad šī baznīca vēl nebijusi nopostīta,
viņa bijusi skaistākā un plašākā katoļu baznīca visā Baltijā. Ilūkstē nu jau
atkal ir 1300 iedzīvotāju, un tiem visiem ir kur dzīvot. Gluži citu ainu jums
būtu nācies redzēt pirmajos gados pēc kara.
Kā zināt, visa Ilūkstes pilsēta bija sagrauta drupās un
gruvešos, pilnīgi noslaucīta no zemes virsus. Vesela bija paglābušies tikai
viena maza pirtiņa.
Iedzīvotāji, kas atgriezās no bēgļu gaitām, ierīkoja sev
mājokļus zemnīcās, nesagrautos pagrabos un baznīcas lielajās drupās.
Tagad jūs varat pārliecināties, ar kādu sparu ilūkstieši
atjaunojuši savu drupās grauto dzīvi. Saprotams, daudzās vietās valsts nākusi
palīgā.
Ilūkste ir pilsēta, kas nepilnos 20 gados izaugusi no
pelniem un gruvešiem. Un kad jūs paskatāties uz ģimnāzijas jauno četrstāvīgo
mūra ēku, celtu Ilūkstes augstākajā vietā no dzeltenajiem ķieģeļiem, tad jūs no
visas tiesas jūtiet, ka šinī pilsētā iet dzīve strauji uz augšu.
Tikai piezīmēsim, ka Ilūkstei nekad nav bijis un arī
tagad vēl nav īstas pilsētas rakstura. Te katrs namnieks ir arī lauksaimnieks.
Un Ilūkstē nav gandrīz nevienas ģimenes, kurai nebūtu pašai savas govs. Un visiem
ilūkstiešiem ir lauki ārpus pilsētas, kur šīs savādās pilsētas iedzīvotāji
pavada savas dienas no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kopdami savas druvas
ar tādu pat gādību, kā visi zemkopji.
(Turpinājums
sekos.)
1936.07.13 Brīvā Zeme Nr. 154
