Par šo lapu

          Vietu un cilvēku stāsti
 
           Ar ūdeni ir tā – katrs piliens tā vai citādi kādreiz nokļūst jūrā vai okeānā. Saplūst ar to. Bet kā ir ar cilvēka dzīvi? Vai katra cilvēka ikdienas solis, dzīves izvēles  un liktenis  veido vēsturi? Lasot vēstures grāmatas, liekas, ka lielo notikumu vētras izmētā cilvēkus kā skaidiņas, un viņu dzīves stāsti saplūst viendabīgā masā. Viņi – parastie cilvēki - kļūst par statistiku, un pāri gadu simtiem varam saskatīt vairs tikai slavenus vadoņus, dižus māksliniekus un nežēlīgus noziedzniekus.
           Mani vienmēr ir interesējuši „vietu stāsti” – stāsti par to, kā veidojusies mūsdienu ainava vietās, kuras man tuvas un pazīstamas. Viensētas, koka un mūra mājas, plaša trīsstāvu skola mazā ciemā, aiz kura tūliņ sākas mežu masīvi. Atmiņas par greznu koka medību pili meža vidū, upītes krastā. Seklu, rokām raktu grāvīšu tīkls pļavās un mežā. Pamestu māju drupas plašajās kolhoza ganībās. Piemineklis partizāniem purvā un vienādi betona krustiņi I Pasaules kara karavīru kapos vientuļā laukā.
          Kas bija tie cilvēki, kas te dzīvoja, strādāja, cīnījās, plānoja un sapņoja? Vēstures grāmatās par viņiem nekas nebūs teikts, tomēr, pētot vietu vēsturi, gadās uzdurties dzīvesstāstiem. Tāpēc, rakstot par vietām un notikumiem, pasekošu līdzi arī dažu dzīvesstāstu pilienu ceļam uz jūru. Ak jā – un būs arī jautri pastāsti. Pašlaik sāku ar laika periodu no divdesmitā gadsimta divdesmitajiem līdz četrdesmitajiem gadiem, notikumu vieta – Daudzeses pagasts (Daudzeva, Daudzese) un arī tā tuvākā apkārtne – Sērene, Sece, Sunākste, Viesīte, arī Jēkabpils.
          Daudzese un Daudzeva 1920.-1940. gadā ir bijušas rosīgas vietas, ar aktīvu sabiedrisko dzīvi – notiek dažādi izrīkojumi ne tikai pašos ciemos, bet arī tālākos nostūros, tiek uzcelta plaša un gaiša skolas ēka, no vecā baznīckroga izveido Tautas namu, kas vēlāk kļūst par aizsargu namu. Daudzevieši sūdzas par slapjām lauksaimniecības zemēm, kuru dēļ visi viņi esot saucami par „tālumniekiem”, un iesaistās meliorācijas kooperatīvos. Notiek arī politiskas cīņas un amatu dalīšanas.
          Daži notikumi liek domāt par šo apkārtni kā Latvijas mežonīgo Rietumu analogu – lielie meži leišmalē ir pilni laupītājiem, un ceļotāji nakšņo mežmalā esošajos krogos (Kuceskrogs, Tapas krogs), lai agri no rīta dotos tālāk un paspētu šķērsot mežus pie gaismas, pie Daudzevas stacijas pasta vilcienu aplaupa leģendārais Kaupēns. Notiek vairākas skaļas slepkavības attālās lauku mājās. Mežstrādnieki nāk dzert stiprus dzērienus uz Daudzevas staciju un traucē mieru. Nodeg bāra īpašnieka māja.
       Tā cilvēki šeit dzīvo, strādā, mīl, cieš un audzina bērnus, kamēr viņu likteņus ierauj virpulī Otrais pasaules karš. Pēc kara dzīve atsākas pavisam citāda – jāceļ solītais komunisms…

Nav komentāru:

Komentāra publicēšana