"Nepabeigta polemika", Ačuks, 1935. gads

"Jēkabpils Vēstnesī", kas iznāca laika periodā no 1923. līdz 1944. gadam, lasāmas daudzas interesantas ziņas par tālaika dzīvi Jēkabpils pilsētā un apriņķī. Ar īpašu interesi izlasu slejas "Apkārtne" un "Šis un tas", kur parādās dažādi amizanti notikumi - sīkas zādzības, strīdi, kašķi un nesaskaņas, kā arī jautri apraksti un feļetoni par aktualitātēm. Tā, piemēram, tolaik labi pazīstamā publicista un satīriķa Ačuka (Arnolds Ruberts) pasmiešanās par latviešu kāri izdot neskaitāmas avīzes un laikrakstus pat mazākajās pilsētiņās. Arī Jēkabpilī ir tikušas izdotas vairākas avīzes, un reizēm rakstos tika nikni kritizēta konkurenta darbība. Tad nu par šo lietu raksta sleja "Šis un tas" 1935. gadā.

Nepabeigta polemika

Jā, un tā neiznāca gan nekas! Nepaspējam nobeigt savu stipri zinātnisko polemiku — maija notikumi to pārtrauca pašā dzīvākā vietā, un tā netapa izšķirts jautājums: kurš no visiem piecpadsmit laikrakstiem mūsu N. pilsētiņas lasītājiem vismazāk nepieciešams?

Ko — piecpadsmit laikraksti? —Jūs, varbūt, iebrēksities.

Bet, mīļie, vai tas bija daudz ? Vai tas bija daudz pilsētiņai, kam pašai sava pirts, divi beķeri, četras tējnīcas un diplomēta vecmāte?

Bez tam — no sākuma bija tikai četrpadsmit laikraksti: „Jerikas Bazūne", „Mūsu brēciens", . Nimfa", „Cīņa pagultē", „Dūšīgais gailis" un deviņas citas „Vēstis" un „Ziņas".

Piecpadsmito, vārdā „Ar Pirkstu Debesīs", izlaidām tikai pēc tam.

Lieta tā, ka mēs, pulciņš uzņēmīgu cilvēku, sākām vispusīgi apskatīt to svarīgo jautājumu: vai tik katram pilsētiņas iedzīvotājam ir vien savs laikraksts?

Izrādījās — nav vis. Taisni pilsētas centrā, pie pilsētas valdes nama stūra atspiedies stāvēja cilvēks, kam nebija laikraksts rokā. Večuks pašreiz štapēja tabaku pīpē, kad piegājām tam klāt.

„Ei, onkul, vai jums ir pašam savs pasaules uzskats?" noprasījām skaidri un gaiši.

„Nē", onkulis izņēma kaļķīti no mutes. „Man ir kaza, gabaliņš dārza, jauni ūdens zābaki man ir, bet tāda pasaules uzskata man nav".

„ Jā, bet kā tad jūs tā ?"

„Tā... iztieku kā nebūt. Ja nevaru citādi — paņemu no nāburgiem".

Dzirdējāt?! Viņš pat nesaprot, kas ir pasaules uzskats! Tāds taču uz ātrāko jāapgaismo.

„Klausāties, mēs jums dosim pašam savu pasaules uzskatu!"

. Paldies, dēliņi! " onkulis atteica. „Ja nu jums pašiem nevajaga, tad dodat ar".

Tas apstāklis, lūk, bija par iemeslu tam, ka mēs jau trešā dienā izlaidām laikrakstu „Ar Pirkstu Debesis". Pirmā numurā ievads bija, kā jau parasts, garāks raksts ar nosaukumu „Gaitu sākot". Tai mēs uzskaitījām visus tos deviņdesmit deviņus robus, ko mūsu laikraksts centīsies aizpildīt. Solījāmies god. lasītājiem sniegt visplašākās ziņas par visām apriņķa vistām, kas iekritušas akā; par puišiem, kas meitās iedami sasituši degunus pret klētsdurvim; par labprātīgi nodegušam pirtiņām u. t. t.

Ar to pašu tā zinātniskā polemika sākās.

Nākošā numurā .”Jerikas Bazūne" tūliņ atzīmēja, ka sen jau bijis vajadzīgs papīrs, ar ko robus aizpildīt, šie esot ļoti priecīgi, ka nu būšot materiāls, ar ko žurku alas aizbakstīt pagrabā, un tāpat arī iedzīvotāji varēšot pieliekamo kambaru logu plaisas aizbakstīt, lai mušas netiek iekšā.

Uz to mēs atbildējam, ka tāda ”Jerikas Bazūne" citur nekur neder, kā vienīgi vecam zirgam ko papūst pie astes kad šis nokritis un neceļas augšā. Tādā mušpapīrī — mēs teicām — siļķes arī nedrīkst tīt iekšā: tad siļķes pēc pusstundas paliek vecas no .„Bazūnes" vecajām ziņām. Un vēl dažam labam mūsu pilsētiņas laikrakstam — tālāk piebildām, vajadzēja piesiet vecus ķieģeļus maisā pie kakla un ielaist pilsētas parka dīķi.

Uz to atsaucās  „Dūšīgais Gailis". Viņš teica: ko tāds bālasinīgs jāņtārpiņš runājot, tas esot tikai priekš kaķiem! Tādās lapās, kā mums, veterinārārsti parasti tinot iekšā foksterjeriem nocirstās astes un dodot suņu īpašniekam uz māju līdz. Lasītāji tādām lapām spļaujot pa trīs kilometri virsū.

Mēs nepalikām parādā, teicām, ka tikai mēs minam patiesības tekas, bet visas citas lapeles savus lasītājus vada aiz deguna pa melu bēniņiem. Tādas lapeles — mēs teicām — parasti izkar vistu kūtis, lai seski nenāk pie vistām, jo tādas lapeles smird trakāk, nekā seski.

Nu tik gāja vaļā. „Mūsu Brēciens" arī ņēma vārdu. Viņš uzbruka mums un arī . „Nimfai". Tā savukārt mums un „Pagultes Cīņai". Tā viena pati visām. Pēcāk izplātījās ziņa, ka iznākšot vēl viens laikraksts, kas itkā spoguli visiem parādīšot kas īsti mēs par kundziņiem esot. Tad apvienojāmies visi pret to un jau pirms viņa dzimšanas atmaskojām to. Reizē neaizmirsām ari viens otru...

Un tad uzreiz — pļukt! Izjuka visas debates, visa polemika. Nav ko liegt: „Ar Pirkstu Debesis" nomira pats pirmais. Pat neiepīkstējās. Tad citi arī mudīgi vien atšāva astes. Pāris reizes padauzīja asti pret zemi un gatavi bija.

 Nu — domājām — publika taisīs traci. Teiks: kas? ko? kāpēc tik interesantu polemiku nenovada līdz galam? Kāpēc atstāj tautu neziņas tumsā.

Nē... tauta nesaka nekā, ausu ar  neceļ! Liekas: tādas polemikas viņai bijušas, nebijušas.

Bet ja tā, vai tad nav jābrēc: aber za što mi boroļis, za što stradaļi ?

 Ačuks

Jēkabpils Vēstnesis Nr.1

Ceturtdien, 3. janvārī, 1935.g

no www. periodika. lv