Ar ūdeni ir tā – katrs piliens tā vai citādi kādreiz nokļūst
jūrā vai okeānā. Saplūst ar to. Bet kā ir ar cilvēka dzīvi? Vai katra cilvēka
ikdienas solis, dzīves izvēles un liktenis
veido vēsturi? Lasot vēstures grāmatas,
liekas, ka lielo notikumu vētras izmētā cilvēkus kā skaidiņas, un viņu dzīves
stāsti saplūst viendabīgā masā. Viņi – parastie cilvēki - kļūst par statistiku,
un pāri gadu simtiem varam saskatīt vairs tikai slavenus vadoņus, dižus
māksliniekus un nežēlīgus noziedzniekus.
Mani vienmēr ir interesējuši „vietu stāsti” – stāsti par to,
kā veidojusies mūsdienu ainava vietās, kuras man tuvas un pazīstamas.
Viensētas, koka un mūra mājas, plaša trīsstāvu skola mazā ciemā, aiz kura tūliņ
sākas mežu masīvi. Atmiņas par greznu koka medību pili meža vidū, upītes
krastā. Seklu, rokām raktu grāvīšu tīkls pļavās un mežā. Pamestu māju drupas
plašajās kolhoza ganībās. Piemineklis partizāniem purvā un vienādi betona
krustiņi I Pasaules kara karavīru kapos vientuļā laukā.
Kas bija tie cilvēki,
kas te dzīvoja, strādāja, cīnījās, plānoja un sapņoja? Vēstures grāmatās par
viņiem nekas nebūs teikts, tomēr, pētot vietu vēsturi, gadās uzdurties
dzīvesstāstiem. Tāpēc, rakstot par vietām un notikumiem, pasekošu līdzi arī
dažu dzīvesstāstu pilienu ceļam uz jūru. Ak jā – un būs arī jautri pastāsti.
Pašlaik sāku ar laika periodu no divdesmitā gadsimta divdesmitajiem līdz
četrdesmitajiem gadiem, notikumu vieta – Daudzeses pagasts (Daudzeva, Daudzese)
un arī tā tuvākā apkārtne – Sērene, Sece, Sunākste, Viesīte, arī Jēkabpils.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru