Svētku sestdiena. Jelgavas - Daudzevas vilciens
elzdams un pūsdams traucas Augšzemgales laukos. Vagonā ir silti un patīkami.
Pasažieri snauž. Ārā, skrien viegli piesnigušie meži un lauki... Vēroju, kā
Zemgales plašais līdzenums pāriet Augšzemgales kalnājā. Nepilnās trīs stundās
vilciens noskrējis ap 100 km un piestāj Daudzevas stacijā. Pretī braucējs
nokavējies, kāpēc gribot negribot jāuzgaida. Pati stacija visai glīta, bet
viņas apkārtne, liekas, īstā purvā. Visapkārt lieli krūmāji. Drīz ierodas pretī
braucējs — kāds Zalves jaunsaimnieks. Viņam līdzi vesels blāķis kažoku —
līdzeklis pret uzbāzīgo ziemas aukstumu. Ir jāsvīst līdz tādos saģērbjas. Un
tad mēs kā lieli, resni vīri sēstamies kamanās un dodamies ceļā.
Pirmie ceļa iespaidi nesola nekā prātīga. Braucam
pa purvainu vietu. Kamanas reiz reizēm aizķerās jaunraktā ceļa zemes pikās.
Sniega maz. Braucējs saka, ka ceļš esot slikts un būs grūta braukšana. Viņš
starp citu pastāsta arī kāpēc Daudzevas stacija ierīkota tādā purvā. Pirms
1905. g., kad dzelzceļš būvēts, staciju domāts celt netāļu no tagadējās vietas
uz kāda vecsaimnieka zemes. Bijusi skaista un kalnaina vieta, bet muižas grāfs
ar to nebijis mierā, staciju gŗibējis dabūt uz savas zemes — purvā. Viņš
cerējis uz tiem ienākumiem, kuŗi rastos no stacijas apkārtnes apbūves. Beidzot
uz grāfa spiediena stacija ari uzcelta purvā, zināms ar lielām gŗūtībām Lai pie
stacijas piekļūtu vajadzējis uzbūvēt vairāk kā km gaŗš akmeņu bruģis līdz
tuvējam Jēkabpils—Bauskas lielceļam. Citādi pie stacijas nemaz nevarējis tikt
klāt. „Toreiz, kā grāfs gribēja, tā darīja" — saka jaunsaimnieks.
Kad uzbraucam uz Neretas —Jaunjelgavas lielceļa,
augstā kalnā var redzēt Daudzeses muižu ar stalto skolas namu un kokos
paslēpušos baznīcas torni. Stindzinošs ziemas aukstums mums sitas sejā un
laužas zem siltajām drēbēm. Pretī pūš ass vējš. Tiešam, braukšana te pavisam slikta.
Sniega gandrīz kā nemaz nav. Lielceļš pilnīgi kails, sniegs tikai ceļa vidū,
kur rudeni ar ratiem iebrauktas sliedes. Mūsu Bēris velk atspēries un zem
kamanām nemitīgi kas čirkst...
Daudzeses jaunais skolas nams lieliska celtne uz
laukiem. Skola uzcelta vienā vasarā, pagājušā rudeni būves darbi nobeigti. Nams
esot izmaksājis ap 7 miljoni rubļu. Ieprasos, kur daudzesieši tikdaudz naudas
ņēmuši, man atbild, ka kas tad cits došot ja ne valdība Ar pabalstu dabūšanu
daudzesiešiem arvien laimējoties. Paši viņi iestiguši parādos Kad braucam caur
Daudzeses muižu, man rāda koppienotavu un tautas namu, ari te esot valsts
palīdzējusi. Pretim šīm abām ēkām stāv maza smēdite aizbrukušiem
logiem. Es skatos, no skursteņa kūp dūmi..
Kad tiekam pāri vairākiem kalniem un lejām, tāļāk
braukšana neiespējama — ceļš jāturpina pa laukiem un pļavām. Tur kamanas slīd
viegli, viegli. Apkārtne vienmuļa, laukos vietvietām krūmāji. Tikai kautkur
pamalē saskatāmi lielāki ēku puduri. Tās Bušu muižas jaunsaimniecības.
Piebraucam pie kādas birstalas, kur tālāk rēgojās
tikai celmi un atvases. Jaunsaimnieka cirvis te strādājis nesaudzīgi, bet
arkls, kā par brīnumu, savu darbu nav turpinājis. Liekas, ka augošais mežs
nopostīts nevajadzīgi un pārdots malkā.
Pie Viesītes kroga, kas vientuļi stāv liela sila
malā, uzbraucam uz lielceļa. Nograb Viesītes upes paprāvais tilts un mēs
jūtamies tīri omulīgi, kā istabā, jo šeit silā esam pasargāti no nepatīkamā
vēja. Bet atkal nelaime, ar braukšanu neiet lāgā, kamanas pastāvīgi — reiz pēc
reizes slīd grāvi. Lieta, lūk, tāda: pagājušā vasarā šoseju un zemes ceļu
departaments ceļu pārņēmis savā ziņā un to pārlabojis. No abām ceļa malām
krietna daļa zemes sadzīta ceļa vidū. Tagad ziemā augstais ceļš noledojis un
ļoti slidens, tā kā braucējam vienmēr pret paša gribu „jābrauc” grāvī. Arī mēs
vairākas reizes „izmērījām" šā ceļa grāvju dziļumu. Nesaprotami, kā pa
šādu ceļu var tikt uz priekšu ar vezumu. Mans braucējs asi nosoda ceļa
inženierus, kas tādu ceļu iztaisījuši, un, kad liekamies grāvi, viņš tūlīt rauj
lamāties... „Nu, saki, vai tie inženieri nav bijuši dulli?", viņš man
jautā.
Esam braukuši veselus 8 km, kad nepatīkamais vējš
mums atkal sitas sejā — esam silam cauri.
Tad mājas pēc mājas un tuvojas Zalves muiža. Pa
labi paliek divstāvu sarkanā krāsā pagasta nams (bij. skola) un zaļo torni
baznīca. Jau 4 stundas braukdami pa ļoti sliktiem ceļiem beidzot sasniedzam
Zalves muižu. Pamatskola, pienotava, pasts, biedrības un ārsta māja ir iestādes
Zalves centrā. Pagasta nams un baznīca atrodas pāris km tālāk. Centrā veseli
trīs veikali, bet viens no tiem — pašā Zalvītes krastā nupat nodedzis. Kā jau
visur, tā arī te, latviešiem neveicoties ar tirgošanos, vienīgi vecajam
Hackelim ejot uz rokas — viņa meita jau atvērusi otru veikalu.
Valdis Ūdris
(Turpmāk beigas).
Jēkabpils Vēstnesis, Nr.15
Ceturtdien, 14. aprīlī, 1932. gadā
no www. periodika. lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru