Tas bija tur
– Sēļzemē...
Ceļojums pa
Jēkabpils apriņķi
(Beigas).
Īsā rudens
diena steidzas jau uz vakara pusi, kad sakām ardievas Zasai, viņas sirmajam
parkam un viesmīlīgajiem ļaudīm. Ir itkā drusku skumji, jo priekšā vairs tikai
viens ciems —
Birži —
un tad jāatgriežas
atpakaļ pilsētā, kaut tā gribētos redzēt vēl upju līkumus, ezeru spoguļus un
kautri nosarkušas bērzu birstaliņas. Pazib Leimaņi ar jaunceļamo biedrības namu,
veikaliem, pienotavu un mežniecību. Ceļš paliek kalnains un mēs šūpojamies kā pa
lielu viļņu mugurām. Birzieši brauc no tirgus Jēkabpilī un tie, kam priecīgāks
gars, māj mums ar cepurēm, bet tie, kuriem no mašīnas baidās zirgi, laikam gan netur
uz mums labu prātu.
Dignājas
pagasta vecākais Vildneris dara mūs uzmanīgus uz birziešu samērā lielajiem un brašajiem
augumiem.
„Nezin' kāpēc birzieši tādi ir?” Vildners zina
ari atbildēt. Pēc viena nostāsta birzieši esot gara auguma tāpēc ka dzīvo
kalnainā apvidū. Lai redzētu ko dara kaimiņš, parasti jāstiepjoties uz pirkstu
galiem, jo savādi pāri kalnam nevar redzēt. Tā gadu gadiem staipoties —
birzieši izstiepusies gari. — Pēc otra nostāsta — Biržos ap Napoleona kara
laiku bijusi novietota uz laiku franču gvardija. Brašajiem karavīriem daiļās
birzietes bijušas |oti labvēlīgas, jo franči, kā zināms, mīlestības lietās ir
mākslinieki ar labu vārdu.
Pie Bancānu
ezera pievakares pelēkumā brīdī laižam skatus pār Bulānu mājām, kur kādreiz
dedzīgi raisījās Fallija vārsmas, jo Fallija īstais vārds ir Konrāds Bulāns un
šajās mājās pie Bancānu ezera ir viņa dzimtene.
„Kur mani
bandenieka rudzi auga,
kur upes
līcī ganās kumeliņš..."
Mājās tagad
saimnieko pāragri veļos aizgājušā dzejnieka brālis.
Nemanot esam
piebraukuši Biržu ārsta mājai, kas Biržos mums skaitās par galveno apciemojuma vietu. Biržu doktorāts ir šāda
veida labākā celtne Jēkabpils apriņķi. Celtne izmaksā 28.000 latu un tajā
paredzētas telpas ārstam, aptiekai un vecmātei. Jau no ārpuses vien glītais
divstāvu nams atstāj paliekošu iespaidu. Arī iekšējā telpu iekārta laba un
moderna: apūdeņošana, daudz gaismas. Ņemot visu to vērā, Biržu doktorāts ir ari
maz izmaksājis.
Vispirms
nopriecājamies par aptieku, neliedzot atzinīgu skatu arī aptiekas jaunkundzei.
— Apskatot ārstes dzīvokli, atduramies uz bagātīgi apklātiem galdiem. Izrādās,
ka birzieši mūsu ierašanas jau paredzējuši un tāpēc sagatavojuši mums launagu,
kautgan dzērves launagu jau aiznesušas
uz siltajām zemēm.
Un tad —
ceļš līkumlīkumiem vilina uz Jēkabpili, ļaujot skatam Biržu ainas tikai uz īsu
mirkli. Baznīca .. Kapsēta...
Pie kapsētas
domas itkā apstājas un netiek līdzi mašīnas skrējienam. Tur kādā vietā zem
smilšu un velēnu smaguma guļ zemnieku prieku un bēdu dzejnieks Ansis Līventāls,
no kura nāves drīzi būs aiztecējuši 60 gadi.
„Matīsiņam
cūkas ganot
Dziedāt vis
negribējās..."
Turpat
kautkur ar Biržu zemi sajukuši mācītāja Jēkaba Lundberga trūdi, kurš toreiz
trūcīgajai latviešu literatūrai latviskojis daudzus stāstus un dzejoļus.
Nav kas
parāda un, varbūt, no ceļa arī nav redzamas, bet kautkur ir Biržos arī māja,
kur mūžīgā nemierā un, smalku smaršu pilnos sapņos reibdams, jaunībā dziedājis
Jānis Akurāters. Kalpa zēns. Pēteris Danga. Degošā sala ..
„Mīļie
sapņi, cik ātri viss gājis;
Noriets jau
blāzmo pār jūsu dārziem
Un kā putni,
kas piekusuši,
Klusēdami
jūs metaties augšā
Laika kuģa
skrejošos mastos,
Kas uz
nebūtību jūs aiznes
Jūsu
dzimtenes dienvidus zemē..."
Jā, un kur
tad Grīni, kas arī smēlušies spēkus no Biržu zemes un Biržu ozolu robotajām
lapām. Es redzu Jāni noliekušos pār „Daugavu" un viņa lūpās plaukst vārdi
par Kurzemi, kas tik skaista ir svētdienas rītā, kad cīruļi dziesmām debesis
vij, un kad visapkārt ir klusums un saule... ziedi un rasa... Un es redzu Jēkabu
— Aleksandru. Uz viņa galda atvērts „Dvēse|u putenis", „Tobago".
„Nameja gredzens"... Pienāk Biržu Dardzāns, Saukas Malcenieks, Krustpils
Stulpiņš un viņu sejās atblāzmo tās dienas, kuru rindas glabā „Dvēseļu
putenis".
Lai
godājamie lasītāji ir žēlīgi un piedod, ka uz brīdi aizmirsušās apkārtējās sejas
un nemaz neesmu manījis Jēkabpils tuvošanos, jo katram taču var gadīties, ka
skats kautkur aizmaldās un sirds viņam līdzi.
Kad mašīna
piestāj pie apriņķa vecākā nama un kājas min jau Jēkabpils trotuārus, — viss
tas vēl notiek itkā mechaniski, un domu bezdelīgas vēl aizšaujas uz Staburagu,
uz Seci, uz Daudzevu, Neretu, Riti, Zasu, Biržiem un citām apriņķa koka
pazarēm, lai vēl nopriecātos par lieliem logiem, gaišām sienām un ceļu līku
ločo gaitu.
Uz
redzēšanos ceļi! Uz redzēšanos...
J. Jaudzems
Jēkabpils
Vēstnesis Nr. 52
Ceturtdien, 24.
decembrī, 1936. gadā
www.periodika.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru