otrdiena, 2015. gada 7. aprīlis

Tas bija tur - Sēļzemē (1936)...(beigas)





Tas bija tur – Sēļzemē...
Ceļojums pa Jēkabpils apriņķi

(Beigas).
Īsā rudens diena steidzas jau uz vakara pusi, kad sakām ardievas Zasai, viņas sirmajam parkam un viesmīlīgajiem ļaudīm. Ir itkā drusku skumji, jo priekšā vairs tikai viens ciems —
Birži —
un tad jāatgriežas atpakaļ pilsētā, kaut tā gribētos redzēt vēl upju līkumus, ezeru spoguļus un kautri nosarkušas bērzu birstaliņas. Pazib Leimaņi ar jaunceļamo biedrības namu, veikaliem, pienotavu un mežniecību. Ceļš paliek kalnains un mēs šūpojamies kā pa lielu viļņu mugurām. Birzieši brauc no tirgus Jēkabpilī un tie, kam priecīgāks gars, māj mums ar cepurēm, bet tie, kuriem no mašīnas baidās zirgi, laikam gan netur uz mums labu prātu.
Dignājas pagasta vecākais Vildneris dara mūs uzmanīgus uz birziešu samērā lielajiem un brašajiem augumiem.
 „Nezin' kāpēc birzieši tādi ir?” Vildners zina ari atbildēt. Pēc viena nostāsta birzieši esot gara auguma tāpēc ka dzīvo kalnainā apvidū. Lai redzētu ko dara kaimiņš, parasti jāstiepjoties uz pirkstu galiem, jo savādi pāri kalnam nevar redzēt. Tā gadu gadiem staipoties — birzieši izstiepusies gari. — Pēc otra nostāsta — Biržos ap Napoleona kara laiku bijusi novietota uz laiku franču gvardija. Brašajiem karavīriem daiļās birzietes bijušas |oti labvēlīgas, jo franči, kā zināms, mīlestības lietās ir mākslinieki ar labu vārdu.
Pie Bancānu ezera pievakares pelēkumā brīdī laižam skatus pār Bulānu mājām, kur kādreiz dedzīgi raisījās Fallija vārsmas, jo Fallija īstais vārds ir Konrāds Bulāns un šajās mājās pie Bancānu ezera ir viņa dzimtene.
„Kur mani bandenieka rudzi auga,
kur upes līcī ganās kumeliņš..."
Mājās tagad saimnieko pāragri veļos aizgājušā dzejnieka brālis.
Nemanot esam piebraukuši Biržu ārsta mājai, kas Biržos mums skaitās par galveno  apciemojuma vietu. Biržu doktorāts ir šāda veida labākā celtne Jēkabpils apriņķi. Celtne izmaksā 28.000 latu un tajā paredzētas telpas ārstam, aptiekai un vecmātei. Jau no ārpuses vien glītais divstāvu nams atstāj paliekošu iespaidu. Arī iekšējā telpu iekārta laba un moderna: apūdeņošana, daudz gaismas. Ņemot visu to vērā, Biržu doktorāts ir ari maz izmaksājis.
Vispirms nopriecājamies par aptieku, neliedzot atzinīgu skatu arī aptiekas jaunkundzei. — Apskatot ārstes dzīvokli, atduramies uz bagātīgi apklātiem galdiem. Izrādās, ka birzieši mūsu ierašanas jau paredzējuši un tāpēc sagatavojuši mums launagu, kautgan  dzērves launagu jau aiznesušas uz siltajām zemēm.
Un tad — ceļš līkumlīkumiem vilina uz Jēkabpili, ļaujot skatam Biržu ainas tikai uz īsu mirkli. Baznīca .. Kapsēta...
Pie kapsētas domas itkā apstājas un netiek līdzi mašīnas skrējienam. Tur kādā vietā zem smilšu un velēnu smaguma guļ zemnieku prieku un bēdu dzejnieks Ansis Līventāls, no kura nāves drīzi būs aiztecējuši 60 gadi.
„Matīsiņam cūkas ganot
Dziedāt vis negribējās..."
Turpat kautkur ar Biržu zemi sajukuši mācītāja Jēkaba Lundberga trūdi, kurš toreiz trūcīgajai latviešu literatūrai latviskojis daudzus stāstus un dzejoļus.
Nav kas parāda un, varbūt, no ceļa arī nav redzamas, bet kautkur ir Biržos arī māja, kur mūžīgā nemierā un, smalku smaršu pilnos sapņos reibdams, jaunībā dziedājis Jānis Akurāters. Kalpa zēns. Pēteris Danga. Degošā sala ..
„Mīļie sapņi, cik ātri viss gājis;
Noriets jau blāzmo pār jūsu dārziem
Un kā putni, kas piekusuši,
Klusēdami jūs metaties augšā
Laika kuģa skrejošos mastos,
Kas uz nebūtību jūs aiznes
Jūsu dzimtenes dienvidus zemē..."
Jā, un kur tad Grīni, kas arī smēlušies spēkus no Biržu zemes un Biržu ozolu robotajām lapām. Es redzu Jāni noliekušos pār „Daugavu" un viņa lūpās plaukst vārdi par Kurzemi, kas tik skaista ir svētdienas rītā, kad cīruļi dziesmām debesis vij, un kad visapkārt ir klusums un saule... ziedi un rasa... Un es redzu Jēkabu — Aleksandru. Uz viņa galda atvērts „Dvēse|u putenis", „Tobago". „Nameja gredzens"... Pienāk Biržu Dardzāns, Saukas Malcenieks, Krustpils Stulpiņš un viņu sejās atblāzmo tās dienas, kuru rindas glabā „Dvēseļu putenis".
Lai godājamie lasītāji ir žēlīgi un piedod, ka uz brīdi aizmirsušās apkārtējās sejas un nemaz neesmu manījis Jēkabpils tuvošanos, jo katram taču var gadīties, ka skats kautkur aizmaldās un sirds viņam līdzi.
Kad mašīna piestāj pie apriņķa vecākā nama un kājas min jau Jēkabpils trotuārus, — viss tas vēl notiek itkā mechaniski, un domu bezdelīgas vēl aizšaujas uz Staburagu, uz Seci, uz Daudzevu, Neretu, Riti, Zasu, Biržiem un citām apriņķa koka pazarēm, lai vēl nopriecātos par lieliem logiem, gaišām sienām un ceļu līku ločo gaitu.
Uz redzēšanos ceļi! Uz redzēšanos...

J. Jaudzems
Jēkabpils Vēstnesis Nr. 52
Ceturtdien, 24. decembrī, 1936. gadā
www.periodika.lv

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru