(Beigas).
Zalves sešklasīgā
pamatskola ierīkojusies bij. grāfa Šuvalova pilī, kuŗas sarkanais skārniņu
jumts tāļi saredzams pils parka kokos. Tagad šī pils pārvērtusies par gaismas
pili, kur strādā audzināšanas un izglītības darbu jaunā skolotāju saime. Kur
cikkārt klusajā vietā neviens nedrīkstēja kāju spert, tur tagad jaunatne čalo
un smej dzidriem smiekliem...
Mēs
pabraucam garām lielai grupai skolēnu, no kuŗiem daži, cik to sliktais ceļš atļauj,
uzmetas uz mūsu kamanām.Uz jautājumiem viņi atbild droši, neliekuļoti,
stāstīdami par skolas dzīvi. Pedagogi var būt apmierināti, lielais, atbildīgais
darbs bijis ne bez sekmēm. Daudziem skolniekiem pie krūtīm redz Latv. Jaunt.
Sark. krusta pulciņa nozīmes.
Pēc ilgā
brauciena esam gluži vai sastinguši, jo visu laiku sejās pūš ass vējš. Biezie
kažoki, liekas, zaudējuši savu siltumu. Vēl garām izgl. b-bas .”Ausmas" namam,
kur uz visām pusēm paveras jaunsaimniecības, tad pāri lielām kupenām un
sētvidū. Jaunsaimnieka siltā istaba mums izliekas vai pati paradize. Pie karstās
tējas un siltiem pīrāgiem uzņemam zaudētās siltuma kalorijas.
Krietni
atpūtušies pievakarē dodamies pie kāda cita radinieka Neretas laukos. No Zalves
līdz Susejas muižai ceļš 8 km garumā taisns kā šņore. Tas skaitoties viens no
jaunākiem ceļiem apkārtnē kuŗu stigojis savā laikā grāfs Šuvalovs. Man rāda
pašā ceļa malā kādu kuplu ozoliņu pie kuŗa 1919. g. no mošķu bandas briesmīgā
kārtā nogalināts Palsana dēls. Svieduši granātu... Drīz sākas mežs, sīkas mazas
purva priedītes. Ziemas ceļš pa pļavām un laukiem ved taisni uz Susejas krogu.
Starp celmiem un atvasēm šur tur paspīd jaunsaimniecības un pašā meža malā
vecas mājas.
Aiz Susejas
kroga ceļš lokās blakus Susejas upei, kas tagad pārklāta sniega kalniem. Labā
pusē ir upe ar līčiem un pļavām, bet kreisā kalnājs. Braukšana te sokas labi.
Pelēkajās
sētās mūs apsveic suņu rejas. Vecas ēkas salmu jumtiem un īpatnējām piebūvēm.
Kalni, lejas
un tālumā birstalas un meži, liek atcerēties kalnaino Vidzemi.
Ir brīnišķa
ziemas nakts. Dzidrā debess zilgme pārklājusies vieglu mākoņu kārtu. Reiz
reizēm paspīd mēness gaisma. Čīkst kamanas...
Garām mums
aizslīd kādi kapi. Nez, kāpēc prātā iešaujas Poruka rakstītās rindas:
„Kaut jel
drīzi tiktu galā .
Kapenes dus
ceļa malā..."
Izbraucot
cauri Ķāžu priedītēm top redzamas Neretas ugunis. Pār koku galotnēm redzams arī
baznīcas smailais tornis.
Nereta —
ievērojams centrs Augšzemgalē. No šī apvidus nākuši cilvēki ar lielu
sabiedrisko un kulturālo nozīmi jau pagājušā gadu simteņa 70. un 80. gados. No
vecākas paaudzes varam minēt: M. Skruziti, J. Kļaviņu, J. Sproģi, J. Vainovski,
J. Jaunsudrabiņu un Līvu Jurku (J. Puriņš), bet jaunākās J.Veseli u. c.
Stāsta, ka Neretā dzimis ari Fūrekers.
Tagad Nereta
krietns miestiņš, visur jaunas, krāsotas mājas. Pašreiz b-bu kolektīvs ceļ
biedrību namu, kas dabūts jau zem jumta. Būs liela, ar visām ērtībām ēka. Plašā
būve jau prasījusi Ls 32,000. — Būves galvenā finansētāja esot Neretas
krāj-aizdevu sabiedrība.
Neretā ir
plašs un skaisti izbūvēts tirgus — katram tirgotājam ierīkots ērts lievenis.
Visdzīvākā kustība Neretā trešdienās, kad noturot nedēļas tirgu. Tirdzinieki
braucot no tāļiem apvidiem, pat no Vidzemes.
Neretā starp
daudziem veikaliem atrodas arī neliels grāmatu un rakstāmlietu veikals.
Kad
iebraucam radinieka mājās, ir jau diezgan vēls vakars. Pārrunās pakavējamies arī
pie dienas notikumiem. Pastāsta, ka šejieni apstaigājis kāds „cietušā” Vintera
aģents vākdams „Taisnībai" abonementus.
Ir patīkami
pēc ilgiem gadiem būt radu starpā, tuvu mīļu cilvēku vidū un atcerēties
pagājušos laikus, viņu grūtības un likstas, gara vēlreiz tos pārdzīvot un smelties
jaunus spēkus turpmākam dzīves gājumam.
Šeit bez
praktiskās dabas cilvēkiem ir sastopami ļaudis ari ar kultūras vērienu.
Otrā rītā,
pēc sirsnīgas atvadīšanās sākam ceļu atpakaļ.
Jēkabpils
Vēstnesis, Nr.16
Ceturtdien, 21.
aprīlī, 1932. gadā
no www. periodika. lv 
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru