Zalvē zemnieku bērniem 1936. gadā mācīja "mīlēt savu zemi vairāk par visu, lai nevienai
svešai varai nebūtu ļauts bērniem atņemt skolotāju par to, ka viņš mīl savu dzimteni
un viņas patstāvību".
Tas bija tur
- Sēļzemē...
Ceļojums pa
Jēkabpils apriņķi
(Turpinājums).
Uz Daudzeses
pusi ainava manāmi mainās: purvains, sīkas priedītes, sīki bērziņi. Daudzi
pelēku māju. Domas itkā tiecas atpakaļ uz Seci, kuŗas ceļu smiltis reiz minušas
Mālberģa kājas.
Daudzesē
apskatam
skolas namu,
kas līdz šim skaitījies lepnākais Jēkabpils apriņķi, bet nu no neretiešiem
pārspēts. Mūs saņem skolas pārzinis A.Ziņģis.
Nams izmaksā ap Ls 89 000; klaušas izlietotas par Ls 30.000. Viss tas smagi
gulst uz daudzesiešu pleciem un tie lūguši pēc palīdzības, proti, lai valsts
pārņem skolu savā uzturēšanā; bet lūgums nav ievērots. Skola atrodas jaukā
uzkalniņā. Mežu dienās pie skolas sastādītas ābelītes un citi koki. Cik
redzams, visi labi aug un pēc gadiem ap jaunatnes namu šalks jauns ziediem un
augļiem bagāts dārzs. — Ierīkots arī sporta laukums.
Skola celta
160 skolēniem. Ēdamistaba tomēr nesaprotamā kārtā iznākusi pārāk maza: apmēram
50 skolēniem. Kautkādā ziņā neizdevusies arī ventilācijas ierīkošana , jo bieži
telpās sajūtams nepatīkams gaiss... Pēc pašu daudzesiešu domām, arī
apkurināšana prasot pārāk daudz malkas — veselus 400 stērus gadā. Vispārīgi
tomēr jāsaka, ka daudzi, daudzi pagasti un pilsētas būtu priecīgas, ja tiktu pie
tik diženas celtnes. Ēdamistaba, guļamistabas, klases un skolotāju istabas aizņem
abus ēkas stāvus. Jumta iebūve vēl neizmantota, izņemot nelielu daļu.
Ļoti
patīkamu iespaidu atstāj gaišos un priecīgos toņos ieturētās klases: gaiši krāsotas
sienas, balti krāsoti soli, lieli logi. Sienas grezno skolēnu krāsaini
zīmējumi, kas glīti ierāmēti un ari ieturēti priecīgos toņos. Vecāko audzēkņu
klasēs gar sienām daudzas rakstnieku ģīmetnes — liela formāta, ierāmētas:
Pumpurs, Auseklis, Kronvalds, Saulietis, Rainis, Skalbe, Blaumanis, Bārda u. c.
Ēdamistabā
ļoti interesanta diagramma par ēdieniem, kas bērniem patīk un kas nepatīk.
Izrādās, ka visvairāk Daudzeses jaunatnei
nepatīk kāposti, bet vislabāk garšo putu mannā. Kad ap plkst. 14.30
dodamies tālāk — ir noskaidrojies, un skumja rudens saule līst Daudzeses muižas
vecajos kokos, dīķī un caur autobusa stikliem ņirbina mums acis.
Nelieli
paaugstinājumi, tad atkal purvi un meži, meži, meži...
Nemanot esam
iebraukuši
Zalves
pagastā
Acis
steidzas tvert ātri zūdošās ainavas. Mācītājmuiža, Zalves upīte, ko patreiz
bagarē... Baznīca... Un tur mežs...
„Vai tur nav nošauts Jūlijs Dievkociņš?"
„Jā, turpat
kautkur tai vietai vajag būt", paskaidro Zalves pagasta vecākais Bajinskis,
parādīdams Zalves kapsētu, kur aprakts soda ekspedīcijas nošautais dzejnieks. —
Kā zināms, maigo liriķi, kurš toreiz Zalvē bija skolotājs, apvainoja piektā
gada nemieru līdzdalībā un kādā ziemas dienā veda uz nopratināšanu. Vai nu vedējiem
bija apnicis brist pa sniegu, vai arī kautkādu citu iemeslu dēļ,—tie ieveduši
Dievkociņu turpat mežā un — nošāvuši.
Bijušā grāfa
Šuvalova pilī, ko brīdi varam redzēt pa autobusa kreisās puses logiem, tagad
ierīkota skola. Pie tās liels, vecs parks ar retiem un skaistiem kokiem. Pieci
audzinātāji zemnieku bērniem māca mīlēt savu zemi vairāk par visu, lai nevienai
svešai varai nebūtu ļauts bērniem atņemt skolotāju par to, ka viņš mīl savu dzimteni
un viņas patstāvību.
„Jā, un
tagad zemnieka dēli ceļ lielākas un skaistākas skolas, nekā senāk grāfi
pilis!" iesaucas kāds no mums un mēs visi lepnuma pilni tam piekritām.
Kas gan, teiksim,
šī paša Šuvalova pils, salīdzinot ar Daudzeses pamatskolu, nerunājot nemaz par
Neretas jauno gaismas lielceltni! —
Pie Zalves
tautas nama apturam un pagastvecākais Bajinskis aicina apskatīt, kā nevajag namus celt.
Agrāk nams
piederēja izglītības biedrībai "Ausma ", kuras priekšgalā bija gadījusies
kreisa vadība un kaut gan saņēma dažādus pabalstus, darbi uz priekšu negāja.
Savestie koki sapuva, sabiedrības uzticība sāka zust. Beidzot biedrība taisīja skaistu
žestu un — atdeva namu aizsargiem ar... visiem parādiem. Lai no iegūtā nama,
kas senos laikos ir bijusi muižas alus bode, izbūvētu daudzmaz apmierinošu
izrīkojumu zāli — nepieciešami ap Ls 16000. Bet tā kā pie šis summas nav viegla
tikšana, tad aizsargu nodaļai ne mazums rūpju.
„Te mēs
mācamies" , saka Bajinskis, „ka vispirms jābūt skaidrībā par naudu un
tikai tad drīkst ķerties pie būves". Aizsargi tomēr cer uz nākošo vasaru vajadzīgos
pārbūves un paplašināšanas darbus izvest. Pagaidām izrīkojumi notiek tādās
telpās, kādas tās ir: neērtās, šaurās. Virs nama durvīm lepojas uzraksts: „Tējnīca
ar Alu".
(Turpmāk vēl).
J.Jaudzems
Jēkabpils
Vēstnesis Nr. 47
Ceturtdien,
19. novembrī, 1936. gadā
www.periodika.lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru