Skolā iedami mēs esam gandrīz katris mācījušies
tādu bībeles stāstu par Ādamu un Ievu. Katris zina kāda tā lieta toreiz tur
bija ar to paradīzes ābolu... Lai gan šis gadījums ir noticis jau labi sen,
tomēr nevajadzētu vis viņu aizmirst. Piedzīvojumi visos laikos rāda, ka „Ievu”
pasniegtos ābolus daudzreiz ir labāk pavisam neiekost. Jau no paradīzes laikiem
šādi āboli pa lielākai daļai ir bijuši viltības pilni. Bet ābols, par kuru zemāk
ies runa, pie tam vēl ir pārsteidzoša mīklainība pus Ābeļu pagastam. Pat tās
ņiprās vecenītes, kas visus pagasta notikumus zina un visas lietas jau iepriekš
paredz, pie šī ābola lauza jau kādu nedēļu galvas, bet skaidrības kā nav, tā nav.
Slikti jau nu reizi ir, bet darīt arī nekā nevar. Priekš jauniem laikiem,
laikam, jau tās pašas saprašanas ir par maz.
Bet nu par to pašu ābolu. Tas ābols neesot bijis
nekāds ābols, bet ābolu torte. To atvedusi kāda aizdaugaviešu meita vienam
vidsaliešu puišam uz dzimumdienas svinībām, bet pasniegdama teikusi, ka tas
esot viņas mīlas ābols. Gandrīz poētiski svinību viesi sākuši tomēr pēc laiciņa
pamazam ēst šo moderno mīlas ābolu, kā parasti ēd šāda veida produktus, bet
tomēr tā lieta tik vienkārši nav vis gājusi. Visiem pilnās mutes palikušas labu
laiciņu neaizvērtas, kad no „mīlas ābola" izvēlies, nevis saliecies
tārpiņš, kā tas bieži mēdz notikt, bet apaļš un smuks gredzens... No
pārsteiguma, pēc laba brītiņa tikai viesi varējuši norīt kumosus Tad klusi un
nozīmīgi sačukstējušies un ēduši tālāk un — izvēlies otris gredzens... Tad vairāk
neēduši. Sākuši nopietni spriest par savādo mīlas ābolu. To ābolu varētu
uzskatīt kā bildinājumu (puķu valodā runājot), to vienu gredzenu, par
saderināšanās gredzenu, bet kur lai mauc to otru, — to neviens nav varējis
izdomāt, šis jautājums ar savu neskaidrību jau ir kļuvis tik pikants, ka par šo
lietu es neiedrošinos tālāk vairs rakstīt.
Jēkabpils Vēstnesis Nr. 6Piektdien, 8. februārī, 1929 g.
www. periodika. lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru