Otčaļivai, pričaļivai! Nebūšanas ar kuģīti - 1924. gads, Jēkabpils-Krustpils

Ievads. Katrā laikmetā ir bijis savs laika garam piemērots izteiciens jeb paruna, jeb tā anštendīgāki izsakoties — moderns lozungs. Kara sākumā tāds moderns lozungs bija „Visu par tēviju!", vēlākos juku laikos: „Smērē beigts!", bet tagad ar navigācijas atklāšanu Daugavā: „otčaļivai, pričaļivai!"

Piemērs-fakts. Pārplūdušās Daugavas malā pie telefona staba pieķēries stāv mūsu visu lepnums un prieks — kuģis „Uzvara". Iekšā sēdošie pasažieri ar nepacietību gaida kad sāks braukt. Lūdzas, draud, metas ceļos barga kapteiņa priekšā — nekā! Kuģis stāv. Stāv 1 stundu, 2 stundas ... jau otrā pusē pāri žīdu kapsētai parādās balts dūmu mākulīts — pienākošais vilciens. Visi augstākā mērā uzbudināti.

Nu arī kapteins paskatās baltām acīm uz to pusi, slaiki nospļaujas un izkliedz: „Otčaļivai!" Kuģis sāk kustēties. Piepeši pasažieru priekšā kā no zemes izaug barga izskata vīrs un balss, kura nepielaiž ierunas, izsauc: „Naudu, pa ozolam no galvas!" Pasažieri atplēš mutes un nesaprasšanā skatās uz runātāju.

— „Nu žiglāk naudu, ja nē, pāri nebrauks!"

Pasažieri ozolus nedod. Te atskan kapteiņa komanda: „Pričaļivai!" un kuģis tiešām atgriežas atpakaļ pie krasta.

Starp pasažieriem panika, visi redz, ka nu nav vairs pa jokam, ja nedosi ozola, —nokavēsi vilcienu un paspēle būs vēl daudz lielāka.

 Daži jau velk makus un atskaita ozolus, bet citi kuri pārgalvīgāki sāk draudēt ar policiju un citām stiprām lietām, kuras pieminot kapteins kaut ko nesaprotamu un ne visai glaimojošu norūc bārzdā un uzkliedz: „Otčaļivai!" Kuģis sāk irties pāri Daugavai.

Otrā krastā pasažierus sagaida nolekšķējis žīdels-fūrmans un nožēlodams pastāsta: „Ja jois kunges uz pojezdem — tad jau par vēle, pojezdes jau aizgoje!"

Atkal panika. Nervozākie pasažieri plēš matus, ka spalvas vien pa gaisu jūk, dāmas ģībst bet rūdītākie apātiski čāpo atpakaļ kuģī un sākas atkal gaidīšana, un „otčaļivai — pričaļivai" komēdija, tikai no otra krasta.

Slēdziens. Nu kāds te var būt slēdziens! Jūs izsauksaties. Tā jau ir vienkārši naudas izspiesšana, cilvēku spīdzināšana ar vārdu sakot —inkvizīcija!

Bet patiesībā nebūt nav tik ļauni!

Praktiskis cilvēks prot izsist sev labumu no katra nieka, ne jau nu vēl no tādas „ģenialas" ierīkošanās un apstākļu sagadīšanās. Ja te velk noteiktas konzekvences, tad atveras ārkārtīgi plašas izredzes — var teikt pat jauna filozofiska zistema.Visiem tak zināms cik grūti policijai nākas piedzīt tos pašus nodoklīšus — tad nav maksātaja mājās, tad viņš slims, tad nav naudas u. t. t., bet piedzenamo papīrīšu čupa krājas . . .Bet ja nu viņus, šos papīrīšus nodotu tāda viena riktīga kapteiņa rokās un ja nodokļu maksātāji gadās turpat uz kuģa kā pasažieri — nu? vai nu jūs nojaušat? kur viņi paliks, samaksās kā nieku.

Tādā pašā kārtā var rīkoties ar izpildu rakstiem, iekasējamiem vekseļiem un t. t.

Arī ģimenes dzīvē no šā apstākļa var atlēkties savi labumi. Gadās, piemēram, kuģītī braukt kopā vīram un sievai pa steidzamām darīšanām. Kad tā rotaļa ar to „otčaļivai — pričaļivai" jau sasniegusi savu kulminācijas punktu, sieva var vīru uzrunāt apmēram tā : „Ja nopirksi man jaunu cepuri es palūgšu kapteini lai brauc!" un es galvoju ka cepure tiks apsolīta un ari to, kā ja vien kapteins nebūs pavisam muļķis viņš tādā reizē tūdaļ brauks jo . . . bet es labāk nesaku nekā !

Nu kā redzat iespējamības ir visādas, vajag prast tikai piemēroties apstākļiem.

Morāle. Katram ļaunumam ir savi labumi.

Koraks.

Jēkabpils Vēstnesis Nr.17

Piektdien, 2.maijā, 1924.g