Kādā pagājušās nedēļas pēcpusdienā pa Daugavu gar Krustpils krastu vizinājies laivā ž.ī.d.u jauneklis ar latviešu jaunavu. Abi bijuši gluži kaili un griezuši uz sevi publikas uzmanību ar skaļu klaigāšanu. Vai tiešām kautrības jūtu vairs pavisam mūsos nav ? E. R.
Jēkabpils Vēstnesis
Piektdien, 8. augustā, 1924. g.
Ar ūdeni ir tā – katrs piliens kādreiz nokļūst jūrā vai okeānā. Saplūst ar to. Bet kā ir ar cilvēka dzīvi? Vai katra cilvēka ikdienas solis, dzīves izvēles un liktenis veido vēsturi? Lasot vēstures grāmatas liekas, ka lielo notikumu vētras izmētā cilvēkus kā skaidiņas, un viņu dzīves stāsti saplūst viendabīgā masā. Mani interesē „vietu stāsti” – par to, kā veidojusies mūsdienu ainava vietās, kuras ir tuvas un pazīstamas. Turpat arī "cilvēku stāsti" - par tiem, kas te dzīvojuši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru