"Jēkabpils Vēstnesī", kas iznāca laika periodā no 1923. līdz 1944. gadam, lasāmas daudzas interesantas ziņas par tālaika dzīvi Jēkabpils pilsētā un apriņķī. Ar īpašu interesi izlasu slejas "Apkārtne" un "Šis un tas", kur parādās dažādi amizanti notikumi - sīkas zādzības, strīdi, kašķi un nesaskaņas, kā arī jautri apraksti un feļetoni par aktualitātēm. Tā, piemēram, tolaik labi pazīstamā publicista un satīriķa Ačuka (Arnolds Ruberts) pasmiešanās par latviešu kāri izdot neskaitāmas avīzes un laikrakstus pat mazākajās pilsētiņās. Arī Jēkabpilī ir tikušas izdotas vairākas avīzes, un reizēm rakstos tika nikni kritizēta konkurenta darbība. Tad nu par šo lietu raksta sleja "Šis un tas" 1935. gadā.
Nepabeigta polemika
Jā, un tā
neiznāca gan nekas! Nepaspējam nobeigt savu stipri zinātnisko polemiku — maija
notikumi to pārtrauca pašā dzīvākā vietā, un tā netapa izšķirts jautājums: kurš
no visiem piecpadsmit laikrakstiem mūsu N. pilsētiņas lasītājiem vismazāk
nepieciešams?
Ko —
piecpadsmit laikraksti? —Jūs, varbūt, iebrēksities.
Bet, mīļie,
vai tas bija daudz ? Vai tas bija daudz pilsētiņai, kam pašai sava pirts, divi
beķeri, četras tējnīcas un diplomēta vecmāte?
Bez tam — no
sākuma bija tikai četrpadsmit laikraksti: „Jerikas Bazūne", „Mūsu
brēciens", . Nimfa", „Cīņa pagultē", „Dūšīgais gailis" un
deviņas citas „Vēstis" un „Ziņas".
Piecpadsmito,
vārdā „Ar Pirkstu Debesīs", izlaidām tikai pēc tam.
Lieta tā, ka
mēs, pulciņš uzņēmīgu cilvēku, sākām vispusīgi apskatīt to svarīgo jautājumu:
vai tik katram pilsētiņas iedzīvotājam ir vien savs laikraksts?
Izrādījās —
nav vis. Taisni pilsētas centrā, pie pilsētas valdes nama stūra atspiedies
stāvēja cilvēks, kam nebija laikraksts rokā. Večuks pašreiz štapēja tabaku pīpē,
kad piegājām tam klāt.
„Ei, onkul,
vai jums ir pašam savs pasaules uzskats?" noprasījām skaidri un gaiši.
„Nē",
onkulis izņēma kaļķīti no mutes. „Man ir kaza, gabaliņš dārza, jauni ūdens
zābaki man ir, bet tāda pasaules uzskata man nav".
„ Jā, bet kā
tad jūs tā ?"
„Tā...
iztieku kā nebūt. Ja nevaru citādi — paņemu no nāburgiem".
Dzirdējāt?!
Viņš pat nesaprot, kas ir pasaules uzskats! Tāds taču uz ātrāko jāapgaismo.
„Klausāties,
mēs jums dosim pašam savu pasaules uzskatu!"
. Paldies,
dēliņi! " onkulis atteica. „Ja nu jums pašiem nevajaga, tad dodat
ar".
Tas
apstāklis, lūk, bija par iemeslu tam, ka mēs jau trešā dienā izlaidām
laikrakstu „Ar Pirkstu Debesis". Pirmā numurā ievads bija, kā jau parasts,
garāks raksts ar nosaukumu „Gaitu sākot". Tai mēs uzskaitījām visus tos
deviņdesmit deviņus robus, ko mūsu laikraksts centīsies aizpildīt. Solījāmies
god. lasītājiem sniegt visplašākās ziņas par visām apriņķa vistām, kas
iekritušas akā; par puišiem, kas meitās iedami sasituši degunus pret
klētsdurvim; par labprātīgi nodegušam pirtiņām u. t. t.
Ar to pašu
tā zinātniskā polemika sākās.
Nākošā
numurā .”Jerikas Bazūne" tūliņ atzīmēja, ka sen jau bijis vajadzīgs papīrs,
ar ko robus aizpildīt, šie esot ļoti priecīgi, ka nu būšot materiāls, ar ko žurku
alas aizbakstīt pagrabā, un tāpat arī iedzīvotāji varēšot pieliekamo kambaru
logu plaisas aizbakstīt, lai mušas netiek iekšā.
Uz to mēs
atbildējam, ka tāda ”Jerikas Bazūne" citur nekur neder, kā vienīgi vecam
zirgam ko papūst pie astes kad šis nokritis un neceļas augšā. Tādā mušpapīrī —
mēs teicām — siļķes arī nedrīkst tīt iekšā: tad siļķes pēc pusstundas paliek
vecas no .„Bazūnes" vecajām ziņām. Un vēl dažam labam mūsu pilsētiņas
laikrakstam — tālāk piebildām, vajadzēja piesiet vecus ķieģeļus maisā pie kakla
un ielaist pilsētas parka dīķi.
Uz to
atsaucās „Dūšīgais Gailis". Viņš
teica: ko tāds bālasinīgs jāņtārpiņš runājot, tas esot tikai priekš kaķiem!
Tādās lapās, kā mums, veterinārārsti parasti tinot iekšā foksterjeriem
nocirstās astes un dodot suņu īpašniekam uz māju līdz. Lasītāji tādām lapām
spļaujot pa trīs kilometri virsū.
Mēs nepalikām
parādā, teicām, ka tikai mēs minam patiesības tekas, bet visas citas lapeles
savus lasītājus vada aiz deguna pa melu bēniņiem. Tādas lapeles — mēs teicām —
parasti izkar vistu kūtis, lai seski nenāk pie vistām, jo tādas lapeles smird
trakāk, nekā seski.
Nu tik gāja
vaļā. „Mūsu Brēciens" arī ņēma vārdu. Viņš uzbruka mums un arī . „Nimfai".
Tā savukārt mums un „Pagultes Cīņai". Tā viena pati visām. Pēcāk izplātījās
ziņa, ka iznākšot vēl viens laikraksts, kas itkā spoguli visiem parādīšot kas
īsti mēs par kundziņiem esot. Tad apvienojāmies visi pret to un jau pirms viņa
dzimšanas atmaskojām to. Reizē neaizmirsām ari viens otru...
Un tad
uzreiz — pļukt! Izjuka visas debates, visa polemika. Nav ko liegt: „Ar Pirkstu
Debesis" nomira pats pirmais. Pat neiepīkstējās. Tad citi arī mudīgi vien atšāva
astes. Pāris reizes padauzīja asti pret zemi un gatavi bija.
Nu — domājām — publika taisīs traci. Teiks:
kas? ko? kāpēc tik interesantu polemiku nenovada līdz galam? Kāpēc atstāj
tautu neziņas tumsā.
Nē... tauta
nesaka nekā, ausu ar neceļ! Liekas:
tādas polemikas viņai bijušas, nebijušas.
Bet ja tā,
vai tad nav jābrēc: aber za što mi boroļis, za što stradaļi ?
Ačuks
Jēkabpils
Vēstnesis Nr.1
Ceturtdien,
3. janvārī, 1935.g
no www. periodika. lv
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru