Tas bija tur - Sēļzemē (1936)...5. turpinājums: Slate, Zasa

Tas bija tur – Sēļzemē...

Ceļojums pa Jēkabpils apriņķi

 

(Turpinājums).

Pēc neilga laiciņa autobusa riteņu riepas jau atkal spiež savus rakstus Jēkabpils apriņķa ceļos.

Slates pagastā,

kura ainavas skatam braukdami uz Zasu, ceļus uztur kārtībā pagasta pašvaldība un slatieši ir ne mazums lepni, ka viņiem nav jāiet ceļu klaušās.

„Tur Miglāni — rakstnieku Grīnu mājas" , kāds rāda. Kāds cits tūliņ sāk stāstīt par agrāko Miglānu saimnieku, kurš bijis bajārīgi lepns un turējis labākus zirgus nekā lielkungs. Pēdējam briesmīgi nepaticis, ka Miglāns tam braucis garām. Reiz Miglāns pat sadrošinājies un drāzies lielkunga pajūgam taisni vai virsū. Kad lielkungs Miglānu aizturējis un sācis strostot, bajārīgais slatietis atbildējis: „Es, lielskungs, domāju, ka tas neesat jūs, bet jūsu rentnieks". Tā kā lielkunga rentnieks arī mēdzis dižoties ar zirgiem, tad lielkungam Miglāna paskaidrojums traki paticis un tas atteicis: „Nu labi... Tā vajag, Miglān!"

Pagastnams slatiešiem nav no teicamajiem, bet tas atrodas tieši pagasta vidienē, kāpēc visiem labi pieejams. Bēdīgi Slatē pagaidām ar izrīkojumu zāli. Šķūnī pie pagastnama, kur notiek lielākie sarīkojumi, var pulcēties tikai siltā laikā, turpretī ziemā, kad sabiedriskā dzīvē iespējams strādāt visvairāk, jāapmierinās ar skolas nelielo zāli.

Turpat netālu no pagastnama arī pārējas sabiedriskās būves: pienotava, patversme. Slatiešiem ir ari savs lopu apskates laukums. Neilgu laiciņu dabūjam braukt arī pa Dignājas ceļu, jo kāds Dignājas pagasta teritorijas stūrītis ieliecas starp Slates un Zasas pagastiem.

Ekskursantu uzmanību šajā apkārtnē saista daudzie akmeņi. Kā piebērts. Pat veselas sētas celtas no akmeņiem. Lielajos parka kokos

redzamas jau Zasas celtnes,

kas arī visas itkā sagrupējušās vienkopus, lai lauksaimnieki ejot uz pagastnamu, varētu nokārtot darīšanas ari skolā, pie ārsta, dzirnavās u. t. t.

Attiecībā uz Zasu, mūsu brauciena galvenais mērķis — iepazīties ar teicami nostādīto veterinārklīniku, ko uztur kopīgi Zasas, Slates, Dignājas un Biržu pagasti. Ar lielu pašaizliedzību un sirsnīgu nodošanos darāmajam, kliniku vada veterinārārsts Skroms. Viņa vadībā izstaigājam klinikas telpas, kas nav vēl galīgi pabeigtas, un ar interesi uzklausāmies paskaidrojumus. Lopu „uzgaidāmā istaba" ziemas laikā apkuŗināma. Operāciju zālei lieli, gaiši logi, visur spodrība un kārtība. Daudzi un dažādi operācijām nepieciešami rīki. Siltā ūdens rezervuārs var noderēt par labu paraugu arī saimniecībām. Ūdens tajā silts uzglabājas visu dienu un tāpēc atkrīt daudzās pūles, kas jāpatērē sildot ūdeni katram gadījumam atsevišķi. Lauksaimnieki klinikas lielo nozīmi ļoti labi novērtējuši, jo apmēram 10 mēnešu laikā klinikā ir ārstēti ap 1800 lopi. Arī ceļojuma laikā gandrīz visas slimnieku vietas aizņemtas gan ar zirgiem, gan govīm. Pagaidām var reizē ārstēt 8 lopus. Drīzumā tiks izbūvēti arī staļļi lipīgām slimībām. Viena lopa ārstēšana klīnikā maksā tikai 60 sant. dienā. Lai arī  sevišķi slimus lopus varētu nogādāt klīnikā paredzēts iegādāties speciālus ratus. Pēc klinikas apskates dodamies brīdi pastaigāt senatnības elpas pilnajā Zasas parkā. Pār mūsu galvām varenie parka koki izplētuši kailās zaru rokas un sargi rudenīgo mieru, ko traucē vienīgi sauso lapu čaboņa zem mūsu kājām. Kautkur kādā galotnē iečirkstas putniņš un atkal apklust, itkā būtu nobijies no savas mazās balstiņas lielās izskaņas.

Senatne Zasā tomēr nerunā no parka vien: tā dzīva ari vietējos nostāstos un — baznīcas pagrabos. Mums gan nav laika ar tiem iepazīties, bet pagasta darbvedis Puriņš zina pastāstīt ka minētajos pagrabos ir kāds zārks, uz kura rakstīts fon Zasa vārds un 1530. gads. Fon Zasa mūmija kara laikā bijusi izvilkta ārā.

Ap 1905. gadu Zasā saimniekojis fon Greigs, kura sencis esot bijis Katrīnas Lielās favorīts. Greigs zemniekiem bijis labvēlīgs, kāpēc citi muižnieki to neieredzējuši. Tā kā dažiem muižniekiem bijis uz Greigu zobs arī dāmu dēļ, tad tie, uz revolucionāru rēķina, nodedzinājuši Zasas muižas dzīvojamo ēku, lai dāmai kas taisījusies pa vasaru viesoties jaukajā Zasā, nebūtu kur apmesties.

Pagasta vecākais un darbvedis lūdz pusdienā, kāpēc pastaiga un nostāsti jāpārtrauc līdz kādam izdevīgākam gadījumam.

(Turpmāk beigas)

J.Jaudzems

Jēkabpils Vēstnesis Nr. 51

Ceturtdien, 17. decembrī, 1936. gadā

www.periodika.lv