Tas bija tur - Sēļzemē (1936)...4. turpinājums: Rite, Elkšņi, Aknīste

Tas bija tur - Sēļzemē...

Ceļojums pa Jēkabpils apriņķi

(Turpinājums). 

Kad ceļš ielokās kaimiņu pagastā

 —ritiešos,

 pēdējo pagastvecākais Daugavietis mūs cenšas iepazīstināt ar visu, kas ceļmalās ievērojams un ātri zūd skatam. Tur Jāņa Veseļa Aklais ezers, tur kalns, kas aprakstīts Veseļa teiksmās Trīs laimes ...

Pieturam pie pagastnama. Tas celts 1926. gadā, pēc diviem gadiem krietni izdedzis ugunsgrēkā un viens gals tam nav atjaunots vēl tagad. Nama apakšstāvā iekārtota pagastvaldes kanceleja, uzgaidāmās telpas un dzīvokļi darbvedim un viņa palīgam. Otrā stāvā — sarīkojumu zāle apmēram 300 personām. Izrīkojumu apmeklētājiem pagaidām jāiztiek bez bufetes telpām, jo tās vēl stāsta par iepriekšminēto ugunsgrēku. Bet — pagastnams jau nav tas, ar ko ritieši var lepoties un ko mēs gribam še skatīties. Ritiešu lepnums, ar ko tie tagad ievērojami visā valsti, ir priekšzīmīgā nespējnieku patversme. Kad parasti iedomājam dzīves pabērnu pajumti, mums tā tēlojas tumša, veca un salta, jo tāda tā līdz šim bija sastopama netikai drūmos stāstos, bet ļoti, ļoti bieži ari dzīvē. Tāpēc savādas un aizkustinošas ir jūtas, kas pamostas, kad tuvojas Rites jaunajam patversmes namam. Varbūt šajās ceļojuma piezīmēs jau pārāk daudzi minēti lieli un gaiši logi, bet es tos minēšu vēlreiz, jo arī Rites nespējnieku patversmes iemītniekiem gaismas un saules pārpilnība, ko dod tie paši lielie logi. Ja kāds brauc garām kautkur pa tālāku ceļu un neredz logus, nedz ari brūni krāsotās nama ārsienas, — lielo, priecīgi sarkano jumtu tas katrā ziņā redzēs arī no tālienes.

Nams celts 1934. gadā pēc būvtechniķa J. Vītola plāna un izmaksā 14000 latu, šī koka stāvbūve novietota ar tādu aprēķiņu, lai dienvidus pusē nespējnieki varētu netraucēti izmantot saules svētīgo un mierinošo iespaidu. Ap namu paredzēts arī dārzs. Kādas 30 ābelītes jau iestādītas un nākošā pavasarī, bez šaubām, tām pievienosies vēl citas māsas un ķiršu koki.

Siltas un mājīgas nespējnieku mītnes arī iekšpusē. Krāsotas grīdas, krāsotas sienas. Tīrība, pat spodrība. Visiem vienādas gultas, vienādi skapīši. Pavisam namā septiņas istabas. Pagaidām apdzīvotas piecas. Slimie un vārgākie nespējnieki, kas ar vaidiem citus var traucēt, dzīvo pa vienam, pārējie pa vairākiem kopā. Lielā, dažām gleznām pušķotā istabā iekārtots kopgalds. Ja kādam tomēr labāk patīk pašam gatavot ēdienus, — neliedz, jo pie plītēm vietas diezgan. Virtuve, protams, ari jauka. Tāpat apkalpotāja dzīvoklis. Turpat ēkas iekšpusē iebūvēti klozeti.

Kad vecie vīri un sievietes, kas še tagad pēc gariem darba gadiem saņem pelnīti mīļu atpūtu, — redz mūs staigājam pa visām istabām, viņu izbālējušajās acis iemirdzas lepnums, jo tā taču ir viņu patversme, ko mēs apbrīnojam. „Kā tad iet? " jautājam smaidošam vecīšam, kuŗš godbijīgi pieceļas, kad ejam viņa un viņu kaimiņu istabā. — „Labi... Labi..." skan atbilde. „Tikai spēka vairs nav..." — Jā, kas gan to var atdot? —

Turpat dažus soļus no patversmes uzcelta ari diezgan prāva pirtiņa nespējnieku un kancelejas darbinieku vajadzībām. Arī glīta, krāsotu jumtu, tīra.

Pagasta darbvedis, laikam redzēdams, ka mums prātā ēdamas lietas,— ielūdz brokastā.

Izrādās tomēr, ka par mūsu labklājību domājusi ari pagasta vecākā Daugavieša kundze, jo kad braucam uz Elkšņiem, pie Daugavieša mājām, kas iekrīt pa ceļam, gribot negribot šoferim jāaptur mašīna. Lai galdus apklātu jo bagātīgāk, namatēvs ar gudru ziņu ved mūs parādīt savus laukus. Priecīgi grāvjos burbuļo ūdens un viņu malās ganās lopi. Pirms deviņiem gadiem, kā te Daugavietis atceras, tajās pašās vietās vēl varējis zivis ķert. Tikai neatlaidība, ticība un darba mīlestība pārvarējusi purva velnu, dodot vietu auglībai. — Daugavietis ceļ ari jaunu dzīvojamo ēku.

Daudzi ritieši tomēr ar meliorāciju nevar lepoties, tāpat ar jaunām mājām. Pēc vietējo nostāstiem, ritieši ir ļoti konzervatīvi, uz visu jaunu skatās neuzticīgi un grūti iekustināmi. Pat trakajos partiju laikos Ritē bijusi tikai vienas partijas nodaļa. Pirmā biedrība dibināta tikai 1922. g.

Kad ir paēsts, padzerties un pateikties namamātei, jau ejošā mašīnā vēl ielido saldi cepumi ceļam.

Sveiki, laipnie ritieši, sveiki!

Pa purviem un mežiem ceļš ieved

Elkšņu pagastā,

kur apskatam sešklasīgo Elkšņu valsts pamatskolu. Skola celta pēc kara un ir diezgan liela triju stāvu ēka, bet būvei trūkst nepieciešamā ārējā glītuma. Iekšējā iekārta, cik redzams, elksniešus, laikam, apmierina. Mums, ceļotājiem, kas jau otro dienu dzīvojam pa svaigu gaisu, liekas, ka telpās trūkst ventilācijas.

Pie skolas ierīkots jauns un plašs dārzs ar nelielu siltumnīcu. Skolas pārzinis laipni izrāda parauglauciņus, dažādus retus stādus, jaunos kociņus u. t. t. Jau ilgāku laiku skolā pastāv jauka tradīcija: katrs audzēknis, kas beidz skolu, aizejot citā dzīvē saņem pa ābelītei vai citam kociņam, ko pārnest mājās un iestādīt savā dārzā kā atmiņu koku no bērnības dienām, skolas un audzinātājiem.

Skolu apmeklē 135 skolēni.

Ceļu turpinām caur Aknisti uz Zasu.

Ilūkstes apriņķa ainavām daudz radniecīga ar Latgali, ko mēs visi tūliņ uztveram. Sevišķi lielos māju pudurus — tā saucamās, sādžas. Skatu priecina nelieli, gleznaini uzkalniņi

Iebraucot tieši Aknistē, apņem tipiski žīdu pilsētiņas atmosfaira. Uz visiem sliekšņiem parādās tirgotāju ģimenes, puikas skrien pakaļ mašīnai. Kāds skārdnieks pašā ielas malā ieracis krietnu stabu un apkāris ap to spaiņus, trumuļus un pannas. Liekas, pietiek šis uzbāzīgās reklāmas vien, lai taisītu slēdzienu par to, cik grūti Aknistē zemniekam paiet garām veikaliem — Ļoti interesanta Aknistē ari katoļu baznīca. Baznīcas vārti ir ļoti lieli un celti no mūra, bet pati baznīca, kas itkā paslēpusies aiz vārtiem, ir maza, pelēka un no koka.

(Turpmāk vēl).

 

J. Jaudzems

Jēkabpils Vēstnesis Nr. 50

Ceturtdien, 10. decembrī, 1936. gadā

www.periodika.lv